Sūnas zālienā! Kā ar to cīnīties?

Dzīvo gudri! 23.maijs 2021
 
Pixabay
GA Gin­ta Auzniece
 
Sū­nas zā­lie­nā sa­gā­dā rai­zes ne vie­nam vien dārz­ko­pim, bet to uz­veik­ša­na ne­re­ti kļūst par ne­ie­spē­ja­mo mi­si­ju. An­sis Birz­nieks, dār­zu māk­slas uz­ņē­mu­ma Ga­lan­tus īpaš­nieks un zā­lie­nu eks­perts, uz­ska­ta, ka «pa­ma­ta ie­mes­li, kā­dēļ zā­lie­nā ie­mā­jo sū­nas, ir gai­sa trū­kums aug­snē un tās sa­blī­vē­ša­nās».

Mie­ri­not dār­zu īpaš­nie­kus, ku­ri cī­nās ar sū­nām zā­lie­nā, eks­perts at­gā­di­na, ka ne­va­ja­dzē­tu par šā­du si­tu­āci­ju šaus­mi­nā­ties, jo ar pro­blē­mu cī­nās dau­dzi. Tā­pat jā­at­ce­ras, ka «pa­sau­lē po­pu­lā­ri ir arī sū­nu dār­zi, kas var kal­pot par īpa­šu pa­gal­ma ak­cen­tu». Lai iz­slēg­tu to, ka pie vai­nas va­rē­tu būt ne­vē­la­mas iz­mai­ņas aug­snes ķī­mis­ka­jā sa­stā­vā, A. Birz­nieks ie­sa­ka vis­maz rei­zi di­vos ga­dos veikt aug­snes ana­lī­zes, lai pār­lie­ci­nā­tos, vai tā nav par skā­bu, un kon­tro­lē­tu no­dro­ši­nā­ju­mu ar ba­rī­bas vie­lām.

Ie­pe­ri­nās ēnai­nās vie­tās

Pēc A. Birz­nie­ka do­mām, sū­na zā­lie­nā lie­ci­na par gai­sa trū­ku­mu aug­snē un zā­lie­nam ne­lab­vē­lī­giem aug­ša­nas ap­stāk­ļiem. Pa­stāv uz­skats, ka, ja zā­lie­nā ie­dzī­vo­ju­sies sū­na, tad vai­na ir skā­bā aug­snē. «Dau­dzu ga­du ga­ru­mā, da­žā­dos ob­jek­tos vei­cot ana­lī­zes, es­mu pār­lie­ci­nā­jies, ka lie­lā­ka­jā da­ļā zā­lie­nu ar aug­snes skā­bu­mu viss ir kār­tī­bā. Pro­blē­ma ir ci­ta,» viņš uz­sver. Sa­vā prak­sē eks­perts no­vē­ro­jis, ka sū­nas zā­lie­nā lie­lā­ko­ties sa­sto­pa­mas ēnai­nās vie­tās un dār­zos, ku­ros aug lie­li ko­ki. «Ko­ki nav ti­kai ēnas me­tējs, kā va­rē­tu lik­ties. Pa­stāv arī ot­ra pro­blē­ma - sak­ņu sis­tē­ma, kas se­viš­ķi la­pu ko­kiem ir iz­teik­ti sek­la, līdz ar to koks uz­sūc no aug­snes mit­ru­mu.»

Bū­tisks as­pekts, kas vei­ci­na sū­nu ra­ša­nos, ir tas, ka aug­sne, pār ku­ru krīt ēna, ie­vē­ro­ja­mi ātr­āk sa­blī­vē­jas, jo ta­jā no­nā­ku­šais mit­rums il­gāk žūst. «Ar mit­ru­mu no aug­snes tiek iz­spiests gaiss, ta­ču zā­lie­na sak­nes bez skā­bek­ļa ne­var augt. Sū­nām nav sak­ņu, tā­pēc tās la­bi jū­tas tie­ši šā­dās vie­tās.»

Kā cī­nī­ties?

Ja pēc veik­ta­jām ana­lī­zēm jā­se­ci­na, ka skā­ba aug­sne nav pie vai­nas ne­vē­la­mo augu klāt­būt­nei pie­mā­jas mau­ri­ņā, vie­nī­gais veids, kā cī­nī­ties ar si­tu­āci­ju, ir zā­lie­nu ae­rēt - vē­di­nāt, ap­gā­dāt ar gai­su. «Sva­rī­gi ir ne­jaukt ae­rā­ci­ju ar ver­ti­ku­lē­ša­nu. Ae­rā­ci­ja no­dro­ši­na gai­sa ie­va­dī­ša­nu aug­snē līdz pat vai­rā­kiem des­mi­tiem centi­met­ru (dār­za ga­dī­ju­mā gan pa­ras­ti no pie­ciem līdz sep­ti­ņiem centi­met­riem), bet ver­ti­ku­lē­ša­nas lai­kā lie­lā­ko­ties tiek sa­grai­zī­ta ti­kai ve­lē­nas virs­kār­ta pus­ot­ra līdz di­vu centi­met­ru dzi­ļu­mā,» skaid­ro A. Birz­nieks. Līdz­ās zā­lie­na ap­gā­dā­ša­nai ar skā­bek­li šī pro­ce­dū­ra uz­la­bos arī gai­sa, ūdens un ba­rī­bas vie­lu ap­mai­ņu, kas ir bū­tis­ki ve­se­lī­gam zā­lie­nam.

Pixabay

Sa­vu­kārt ver­ti­ku­lē­ša­na no­zī­mē ver­ti­kā­lu zā­lie­na pļau­ša­nu, kad ar spe­ci­ālu ie­kār­tu zā­lie­na ve­lē­nu sa­grai­za. Pro­ce­sa lai­kā no ve­lē­nas virs­kār­tas iz­tī­ra tā sau­ca­mo zā­lie­na fil­cu jeb at­mi­ru­šo, no­pļau­to zā­li, la­pas un ci­tus at­kri­tu­mus, kas sa­krā­jas tie­ši uz aug­snes un to no­blī­vē. Ver­ti­ku­lē­ša­na arī iz­re­ti­na un sa­grai­za zā­lie­na augus, ra­dot jaun­us, da­ļē­ji iz­nī­ci­not plat­lap­ju ne­zā­les un do­dot vie­tu jaun­ai zā­lie­na pa­au­dzei. Augst­a lī­me­ņa zā­lie­nam ver­ti­ku­lē­ša­na bū­tu jā­veic vis­maz di­vas rei­zes ga­dā un vis­maz vie­nu rei­zi ga­dā tā jā­pa­pil­di­na ar pie­sē­ša­nu.

Ne­bei­dza­ma cī­ņa

«Ko­pu­mā jā­teic, ka cī­ņa ar sū­nām zā­lie­nā ir ne­bei­dza­ma - īpa­ši vie­tās, kur re­ti ie­spīd sau­le vai ko ap­ēno lie­li ko­ki. Pa­va­sa­ra vai va­sa­ras se­zo­nā mē­ģi­nā­ju­mi at­brī­vo­ties no sū­nām var iz­do­ties, bet pēc zie­mas jā­se­ci­na, ka tā at­kal ir sa­vai­ro­ju­sies. Pa­ras­ti ie­sa­ku cil­vē­kiem sa­prast, ko vis­pār gai­da no zā­lie­na - ja vē­las eks­tra kva­li­tā­ti sū­nas vei­ci­no­šos ap­stāk­ļos, sa­nāks mal­di­nāt pa­šam se­vi,» teic A. Birz­nieks.

Par pie­tie­ka­mi efek­tī­viem cī­ņā ar sū­nām eks­perts at­zīst ķī­mis­kos pret­sū­nu mēs­lo­ju­mus, ta­ču at­gā­di­na, ka ar tiem ne­va­ja­dzē­tu aiz­rau­ties: «Šā­du mēs­lo­ju­mu sa­stā­va pa­ma­tā ir slā­pek­lis un dzelzs sul­fāts, tā­pēc tos nav ie­tei­cams lie­tot re­gu­lā­ri. Op­ti­mā­li bū­tu no­mēs­lot zā­lie­nu ar šā­du lī­dzek­li pa­va­sa­rī un ru­dens sā­ku­mā, ne bie­žāk.»

Pixabay

Se­cī­ga at­ve­se­ļo­ša­na

Zā­lie­nus, ku­ros sū­nas ne­mi­tī­gi at­grie­žas, A. Birz­nieks ie­sa­ka div­reiz ga­dā ver­ti­ku­lēt. «Pa­va­sa­rī tas jā­da­ra ap­mē­ram tad, kad zā­liens ir jau di­vas trīs rei­zes no­pļauts, ag­rāk no­teik­ti ne. Ot­ra rei­ze va­rē­tu būt sep­tem­bra sā­kums, lai zā­liens vēl pa­spēj sa­ņem­ties pirms zie­mas. Ja zā­liens būs spē­cīgs, ir daudz ma­zā­ka ie­spē­ja­mī­ba, ka ta­jā ie­mi­ti­nā­sies sū­nas, bet, kā jau tei­cu, uz vis­iem lai­kiem no tām va­ļā tikt va­rē­tu arī ne­iz­do­ties,» eks­perts stās­ta un mu­di­na, ka piln­vēr­tī­gā­kam efek­tam zā­lie­na at­ve­se­ļo­ša­nai jā­no­ris se­cī­gi - vis­pirms tas jā­ver­ti­ku­lē, bet pēc tam jā­mēs­lo un, ja ne­pie­cie­šams, arī jā­pie­sēj. «Jo kom­plek­sā­ka būs cī­ņa, jo lie­lā­ki pa­nā­ku­mi,» uz­sver A. Birz­nieks.

Ie­gā­dā­jo­ties zā­lie­na sēk­las, A. Birz­nieks ie­sa­ka iz­vē­lē­ties tā­das, kas pa­re­dzē­tas ēnai­nām vie­tām - arī tas būs pa­pil­du dro­šī­bas ga­rants, ka mīk­sta­jā pie­mā­jas mau­ri­ņā ne­ie­zag­sies ne­lūg­tas vieš­ņas.

Noderēja?

Pievienot komentāru →

Komentē

 
Anonīms
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
 

Lasītākie

Autorizācija