Kā pareizi ģērbties ziemā

Veselība 2.janvāris
 
Raitis Plauks/ F64 Photo Agency
ZS Zenta Sokolova
 
Steidzoties baudīt ziemas priekus vai vienkārši ejot savās ikdienas gaitās, neaizmirsīsim palūkoties, ko rāda termometrs pie loga, vai vismaz sameklēt laika ziņas telefonā, lai varētu piemēroti apģērbties paši un apģērbt bērnus. Jāņem vērā arī vēja ātrums, jo stiprs vējš pastiprina salšanu un veicina apsaldējumu rašanos. Un, protams, jāuzmanās, lai nepaslīdētu un nepakristu. Šķiet, tas viss ir labi zināms, tomēr katru ziemu kādam gadās gan pārsalt, gan apsaldēties, gan iedzīvoties «slidenajās» traumās.

Apsaldējumi neadekvātā apģērbā

Aizvadītā gada nogalē, kaut gan īpaši auksts nemaz nebija, tika ziņots par apsaldēšanās gadījumiem, piemēram, kāds jauns vīrietis gumijas čībās bija devies pavadīt draugus uz autobusa pieturu, kas atradās divu kilometru attālumā. Valsts apdegumu centra mediķiem nācās pacientam amputēt pusi no pēdas abām kājām. Apdegumu centra vadītājs Sergejs Smirnovs atgādina, ka apsaldējumus var gūt arī tad, kad āra temperatūra nav nokritusies zem nulles. «Kad ir lielie mīnusi, cilvēki daudz apzinīgāk apģērbjas, bet problēmas sākas tad, kad ārā ir pāris grādi zem vai virs nulles - cepures nevelk, cimdu nav, kājās plāni zābaciņi. Nācās arī amputēt visus kāju pirkstus kādam medniekam, kurš tikai pēc četrām dienām pamanīja, ka tie ir kļuvuši tumšāki. Pie mums viņš atbrauca jau tad, kad pirksti bija melni. Ja cilvēks pēc palīdzības būtu vērsies uzreiz vai vismaz trīs dienu laikā, mēs varētu pirkstus glābt. Viena no apsaldējuma pazīmēm ir jutības zudums sala skartajā ķermeņa daļā, tā kļūst izteikti bāla. Tas, ka pirksti kustas un nesāp, vēl nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Ja pēc nokļūšanas siltumā un sildīšanas apsaldētās vietas kļūst vienmērīgi sārtas, uztraukumam nav pamata, bet, ja tumšākas, nekavējoties jādodas uz slimnīcu. Īpaši vērīgiem aukstajā laikā ir jābūt tiem, kuriem jau ir kādi asinsrites un jušanas traucējumi. Decembrī esam snieguši palīdzību arī cilvēkiem ar apsaldētām rokām, par laimi, bez smagām kropļojošām sekām.»

Lai neapsaldētos

Apsaldēšanai visvairāk pakļauts deguns, ausis, vaigi, zods, roku un kāju pirksti. Āda apsaldētajā vietā kļūst bāla, sākumā var just sāpes, bet, turpinot uzturēties aukstumā, tās mazinās, toties, atkal nonākot siltumā, sāpes kļūst stipras, veidojas pietūkums un var būt arī čūlas. Apsaldēto vietu nedrīkst berzt ar sniegu un vispār berzēt. Cilvēkam pēc iespējas drīzāk jānonāk siltā telpā, jāatbrīvojas no mitriem, kā arī cieši piegulošiem apģērbiem un apaviem, nepieciešams silts šķidrums. Nedrīkst lietot alkoholu. Apsaldētajām vietām uzliek tīru un sausu pārsēju. Roku vai kāju paceļ uz augšu, taču nemasē. Apsaldētos pirkstus nedrīkst sasaitēt kopā. Jāvēršas pie ārsta.

Izvairīties no stipras atdzišanas

Ja no aukstuma nākas drebināties, tad skaidrs, ka ķermenis zaudē siltumu. Drebuļi ir organisma aizsargmehānisms, kas jārespektē. Nedrīkst pieļaut, ka organisms atdod siltumu ātrāk, nekā spēj to atjaunot. Drebuļiem var sekot koordinācijas traucējumi, kā arī piebremzējas domāšana un atmiņa, turklāt, krītoties ķermeņa temperatūrai, cilvēks var nejust, ka iestājusies organisma atdzišana - hipotermija. Lai pārietu drebuļi, daudzi mēdz lietot alkoholu, bet tas ir bīstami, jo alkohols palielina nosalšanas risku. Ja atdzišana ir izteikta, var sekot sirdsdarbības palēnināšanās, asinsspiediena pazemināšanās, ķermeņa refleksu vājināšanās un samaņas zudums, un šādā situācijā ir jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Līdz mediķu ierašanās brīdim cietušais silti jāsasedz, pēc iespējas mazāk kustinot. Ja stāvoklis nav tik smags un cilvēks nav zaudējis samaņu, viņš jānogādā siltumā, jāapsedz, atstājot neapsegtu tikai seju, jādod padzerties siltu šķidrumu, kas nesatur alkoholu vai kofeīnu, un jāmeklē ārsta palīdzība. Nedrīkst iegremdēt atdzisušo ķermeni karstā ūdenī vai berzēt.

Kā ģērbties, ejot laukā

Ziemā pēc iespējas ieteicams valkāt brīvas, siltas, mitrumu no ārpuses aizturošas drēbes, turklāt vēlamas vairākas apģērba kārtas. Jābūt arī cepurei un šallei. Aukstā laikā priekšroka dodama dūraiņiem, jo tie ir siltāki par pirkstaiņiem. Noteikti jāizvēlas sezonai piemēroti apavi, kas ir gan silti, gan nelaiž iekšā mitrumu, gan ļauj pēdām justies brīvi. Vēlamas arī siltas dabisku materiālu zeķes.

Gatavojoties pastaigai kopā ar mazuli, jārūpējas, lai bērnam ne mirkli nebūtu jāgaida telpās, silti saģērbtam, jo tad viņš sakarsīs. Pirms iešanas laukā mazulim vajadzētu nomainīt autiņbikses. Veselai māmiņu paaudzei ir mācīts, ka bērnam jāvelk par vienu apģērba kārtu vairāk nekā sev. To var attiecināt tikai uz pavisam mazu bērnu, kurš pastaigas laikā guļ ratiņos un nav fiziski aktīvs. Ja bērns jau lielāks, tad nepieciešams apģērbs, kas nodrošina kustību brīvību. Mammai jāmācās savu bērnu pareizi apģērbt, ņemot vērā viņa individuālās īpatnības. Pēc pastaigas, noģērbjot mazuli, der aptaustīt viņa ķermenīti, rociņas un kājiņas, lai secinātu, vai bērns nav sakarsis vai nosalis. Lielā aukstumā rokas un kājas salst pirmās. Bērnam, kurš aktīvi kustas, rokas un kājas pēc pastaigas var būt mazliet vēsākas nekā parasti, bet kopumā tām jāpaliek siltām. Sārti vaidziņi nav pamats satraukumam. Nav vēlama šalles siešana priekšā mutei - tā ar laiku kļūst kā auksta, mitra komprese, kas veicina saaukstēšanos. Normāli arī lielā aukstumā bērns spēj elpot caur degunu. Pirms došanās laukā deguntiņu var izšņaukt. Ja nepieciešams, seju var ieziest ar bērnu krēmu, kas domāts pastaigām aukstā laikā.

Nepaslīdēt

Lai izvairītos no traumām, ziemā ir svarīgi izvēlēties piemērotus apavus ar rievotu zoli. Augsti papēži šai sezonai nav derīgi. Jācenšas pārvietoties tikai pa notīrītiem celiņiem, kas nokaisīti ar smiltīm, un jāraugās, kur spert soli. Kritieni nereti gadās tad, kad uzmanība pievērsta kaut kam citam, piemēram, ejot uz pieturu un skatoties, vai nenāk vajadzīgais transportlīdzeklis, runājot pa mobilo tālruni vai rakstot īsziņu, vienlaikus turpinot ceļu, utt. Ar traumu reizēm beidzas arī izskriešana pagalmā slīdošās mājas čībās, lai izbērtu atkritumus. Īpaša piesardzība jāievēro senioriem, kuriem mēdz būt koordinācijas traucējumi un arī trausli kauli. Dažkārt bērni un mazbērni iesaka viņiem labāk neiet laukā no mājas, tomēr pastaigas svaigā gaisā ir vajadzīgas, vienkārši tās jāplāno drošā maršrutā un, ja naktī snidzis sniegs, jāpagaida, līdz sētnieki būs paguvuši to notīrīt.

Ja gadās pakrist

Visbiežāk, paslīdot uz ledus, cilvēki krīt uz sāniem un traumē plaukstas, elkoņus, gūžas, plecus vai pēdas. Sāpes pēc traumas pieaug pakāpeniski, jo veidojas asinsizplūdums, kas spiež uz nervu galiem. Ja piedevām cilvēks steidzas uz darbu vai svarīgu tikšanos, viņš pēc inerces turpina ceļu, bet kādā brīdī tomēr sajūt, ka tomēr jāmeklē iespēja nonākt pie ārsta, lai veiktu rentgena izmeklējumu un izvērtētu, cik nopietns ir bojājums. Ja jau tūlīt pēc kritiena pie mazākās kustības jūtamas sāpes, tad labāk nekustēties, līdz ierodas medicīniskā palīdzība. Ja nākas palīdzēt cietušajam, kurš nespēj piecelties, svarīgi ir pēc iespējas ātrāk izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, nemēģinot viņu piesliet kājās un transportēt, jo tas var kaitēt. Pēc iespējas jārūpējas, lai cietušajam nesaltu: zem ķermeņa var palikt kādu apģērba gabalu vai vismaz sakārtot paša cietušā apģērbu, kas kritiena laikā var būt «sabraucis» uz augšu tā, ka apledojušais asfalts saskaras ar kailu muguru. Zem galvas var palikt kaut vai somu. Nevajag novilkt zābakus - arī neatliekamās palīdzības mediķi to parasti nedara, bet uzliek papildus fiksējošas šinas un transportē cietušo ar visiem apaviem, reizēm pat rentgena izmeklējumus izdara, zābakus nenovelkot, lai lieki neaizskartu traumēto, stipri sāpīgo vietu.

Var gadīties, ka cietušo nākas nogādāt medicīnas iestādē pašu spēkiem. Ja traumēta plaukstas locītava, to novieto nedaudz augstāk par elkoņa līmeni, lai asinsizplūdums nevirzītos uz pirkstiem, kur tas radīs ļoti nepatīkamas sāpes un stīvuma sajūtu, ar ko pēc tam nāksies samērā grūti un ilgi cīnīties. Cietušo locītavu ir būtiski imobilizēt - padarīt nekustīgu, piemēram, piesienot kādu cietu priekšmetu, kas ir pa rokai, - kartona vai finiera gabalu, lineālu, lietussargu u.c. Pēc tam steidzami jādodas uz traumpunktu. Traumētu kāju nedrīkst noslogot, cietušajam ir jāsēž un jātur kāja horizontāli, piemēram, jāpaceļ uz mašīnas sēdekļa. Bojātie asinsvadi asiņo, un, jo lielāks asinsizplūdums rodas, jo pacientam vairāk sāp un ilgāk saglabājas traumas sekas, cilvēks turpina klibot vēl ilgi pēc kaula sadzīšanas, jo no asinsizplūdumiem veidojas saaugumi, kuri faktiski padara locītavas nekustīgas. Asinsvadus var sašaurināt, pieliekot aukstumu, bet labāku atteci nodrošina viegls pārsējs, piemēram, marles saite, taču nekādā gadījumā ne žņaugs vai stingra elastīgā saite.

Noderēja?

Pievienot komentāru →

Komentē

 
Anonīms
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
 

Lasītākie

Autorizācija