Ja atskatos pagātnē, varu teikt, ka manas "attiecības" ar rabarberiem ir mainījušās. Atceros, ka bērnībā mēdzu rabarberu nomizot un tad bakstīt burkā ar cukuru, lai katrs gabaliņš, kas nonāk mutē, ir klāts ar cukuru. Tā kā konfekte, kas reizē ir skāba un salda.
Tad bija laiks, kad dievināju vienkārši svaigus rabarberus, kad nomizo kātiņu, ēd un gūsti baudu no tās skābās, svaigās garšas.
Pēdējos gados gan no rabarberu ēšanas esmu attālinājusies, taču ir viens viegli pagatavojams gardums ar rabarberiem, pret kuru vienaldzīga laikam nebūšu nekad.
Pateikšu uzreiz, ka negrasos no jauna atklāt Ameriku, proti, paziņot par jaunu, unikālu recepti, kā pagatavot rabarberus. Tā ir vienkārša, viegli pagatavojama uzkoda, taču (vismaz manām garšas kārpiņām) neticami garda. Es runāju par rabarberu tostermaizēm.
Lai tās pagatavotu, nepieciešama maize, protams, rabarberi, arī cukurs, vaniļas cukurs un krējums. Tikko iedomājos, ka diētiskākā variantā cukuru var aizvietot ar stēviju, bet krējumu ar grieķu jogurtu. Tiesa gan, nezinu, vai garša būtu tāda pati.
Kā pagatvot? Bļodiņā sīki sagriež rabarberus, pievieno krējumu, cukuru un vaniļas cukuru. Visu labi samaisa un iegūto masu liek uz maizes šķēles. Pa virsu uzliek otru maizes šķēli un uz divām, trim minūtēm liek cepties sviestmaižu tosterī.
Man nav tiesību skaļi kliegt, ka tas ir gardākais ēdiens pasaulē, jo garšas kārpiņas ir tāda ļoti kaprīza padarīšana (kas vienam garšo, otram ne), taču apsolu, ka to pāris minūšu laikā, kamēr cepsies maizītes, virtuvi piepildīs burvīgs aromāts.
Starp citu šogad iedomājos, ka rabarberus varētu sasaldēt ziemai. Tas esot jādara tā: kātus nomizo, uz vienu minūti iegremdē vārošā ūdenī, pēc tam atdzesē aukstā ūdenī, rūpīgi nosusina un pilda saldēšanai domātajos maisiņos vai konteineros. Vairāk par rabarberu izmantošanu lasi šeit.
Komentē