Latviešiem oktobris ir veļu mēnesis. Pēc senajiem ticējumiem šis ir mierīgs laiks, kad netiek darīti lieli darbi, neviens īpaši netrokšņo un neālējas. Šis ir laiks, kad mirušie apmeklē mūs, senāk tiem tika klāti īpaša mielasta galdi. Mūsdienās mēs aizgājējus pieminam, apkopjot viņu kapavietas, aizdedzot sveces.
Tikmēr citās valstīs ir gluži pretējas tradīcijas, kā pieminēt mirušos - ar krāsām, maskām, dejām un dziesmām. Un ķirbjiem. Šājā nedēļas nogalē, galvenokārt Amerikā, tiks atzīmēts Visu svēto dienas priekšvakars jeb Halovīns, kas katru gadu arvien vairāk un uzstājīgāk meklē vietu arī starp latviešiem. Latvijā populārās ārzemju straumēšanas platformas savus piedāvājumus papildina ar šausmu filmu kolekcijām. Pat pašmāju televīzijas kanāli ļaujas Halovīna bumam. Arī veikaos mēdz parādīties dekori un atribūtika.
Pērn pēc Halovīna nākamajā dienā devos pastaigā pa vietējo rajonu un atskārtu, ka katra otrā māja ir izrotāta par godu šiem ārzemju svētkiem - sētas un kāpnes rotā izgrebti ķirbji, radītas pat veselas mākslas instalācijas ar spocīgiem elementiem. Turklāt īpaši jau šis viss patīk bērniem - tie maskās var doties ciemos pie kaimiņiem prasīt saldumus un, ja kāds atsakās, tam tiek "draudēts" ar izjokošanu.
Tradicionālākais Halovīna atribūts ir izgrebts ķirbis ar sveci iekšpusē. Tā saknes meklējamas īru leģendā par kādu vīru vārdā Džeks, kas visu mūžu ālējies un grēku dēļ nav uzņemts debesīs, tāpēc spiests klīst pa tumšām ielām. Džekam bijusi tikai viena oglīte, ar ko izgaismot ceļu, un viņš to ievietojis izgrebtā rācenī, lai tā ilgāk degtu. Leģendai nonākot Amerikā, rācenis pārtapa par ķirbi, ko tradicionāli šajos svētkos grebj un tajos ievieto sveci.
Lai cik atšķirīgi pasaulē tiek pieminēti mirušie, šis ir laiks, kad par aizsauli mēdzam domāt mazliet vairāk. Manuprāt, nav nekas slikts, ja šajā laikā atļaujas arī nelielu paālēšanos, īpaši bērni. Tradīcijas mēdz novecot, mēdz pazust. Tas nenozīmē, ka tās nav jāciena, bet arī laiki, paaudzes, vērtības un uzskati mainās. Rodas jaunas tradīcijas. Arī Halovīns Amerikā no īru vandālisma un koku dedzināšanas pārvērtās par svētkiem bērniem.
Man vienmēr šķitis, kas mēs ar pārlieku bijību izturamies pret visu, kas saistīts ar nāvi. Kapos nedrīkst skaļi runāt, jābūt nopietniem. Viss, kas saistīts ar šiem jautājumiem ir ar sēru pieskaņu. Kāpēc arī mums no sērīga laika tas nevarētu kļūt mazliet priecīgāks bērniem? Nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts.
Komentē