Es nezinu kā jums, bet man 2020. un 2021. gads ir nedaudz saplūduši kopā. Jā ir atsevišķi spilgti momenti, kas ļauj iezīmēt katru no tiem, bet kopumā tie šķiet pārejam viens otrā bez nekāda starpposma. Protams, 90% atbildība gulstas uz pandēmiju, bet gribas tomēr domāt, ka arī laika plūsma ar katru gadu mainās.
Vēlmju kartes taisījusi neesmu, bet sarakstus gan un daudzi iesākās ar tik klasiskiem punktiem, ka tie jau kļuvuši par klišejām - diētas, sports, ceļošana, mācības, grāmatu lasīšanas un kļūšana par labāku cilvēku. Taču 2022. gadā neesmu apņēmusies itin neko, pareizāk sakot tikai vienu lietu - turpināt.
Nepārtrauktā pandēmijas klātbūtne, ierobežojumi un lokdauni iemācīja kaut ko ļoti vērtīgu - neko neuzskatīt par pašsaprotamu. Un tas maina arī apņemšanos kārtību. Vismaz manu. Daudzas lietas vairs nav tik pieejamas, kā agrāk, tāpēc jābūt radošākam. Pamazām jāiemācās sportot mājās, jāiemācās pavadīt mazāk laiku pie ekrāniem paša spēkiem. Tikšanās ar citiem kļuvušas īpašākas, bet pirmie atļautie koncerti liek atgriezties tīņu vecumā.
Ko tad man iemācīja pandēmija par apņemšanos? Tikai to, ka, pirmkārt, nav datuma, kad to sev izvirzīt. Nav jāskrien un jādara skriešanas un darīšanas pēc. Ir jāiesāk un jāturpina. Turklāt - savā ritmā. Sākt ar mazumiņu. Paies pandēmija un daudzas lietas atkal kļūs pašsaprotamas, jo cilvēka dabā ir aizmirst. Varbūt atkal gads kļūs par nogriezni. Bet es ceru, ka vienkārši turpināsim - kļūt labāki pamazām, pašu spēkiem, bez steigas.
Komentē