Dzīve pie dārza bez "zaļajiem pirkstiņiem"

Viedoklis 10.maijs
 
pexels.com
BP Baiba Puriņa
 
Pamazām piemājas dārzos sāk rosīties cilvēki un ķerties pie pirmajiem darbiem, lai vasarā dārzs plauktu un ziedētu. Gribas teikt, ka esmu, ja ne uzaugusi dārzā, tad noteikti pie dārza. Ar vienu bet...

Mēdz teikt, ka ir cilvēki ar "zaļajiem pirkstiņiem". Arī mana mamma tāda ir - lai, kam viņa pieskartos, tas augs un zels, un ziedēs, pat ja līdz šim nekad nav bijis zināms, ka tas zied. Es šo talantu neesmu mantojusi.

Manā "kontā" jau ir desmitiem nokaltētu un citādi iznīkušu istabas augu (pārdzīvoju par katru no tiem) un arī puķu dobēm dārzā, ja iespējams, cenšos klāt neskarties. Dodiet man rakt zemi vai krāmēt malku šķūnītī, bet, lūdzu, turiet tālāk no ravēšanas un dobju iekopšanas.

Laba draudzene pēdējos gadus man dzimšanas dienās dāvina dažādus mūsdienīgus risinājumus, lai es tomēr varētu ilgāk uzturēt arī istabas augus. Sākumā tika dāvināti izturīgi augi, taču dažus no tiem tāpat man izdevās aizlaist nebūtībā, lai gan centos sekot visām norādēm, ievērot laistīšanas režīmu, utt. Viens no labākajiem risinājumiem ir "Dzīvotne" - augu terārijs, kas neprasa laistīšanu. Savukārt šogad saņēmu jaunās paaudzes puķu podu ar ūdens sistēmu, kas ļauj sekot līdzi ūdens līmenim podā.

Mana vecuma cilvēki no Jūrmalas noteikti ir piedzīvojuši slaveno zemeņu dārzu paliekas. Ar laiku mūsu vecāki sāka atstāt arvien mazāk dobju (jo nebija vairs arī izdzīvošanas nepieciešamības), ļaujot pagalmam ietīties zaļa zāliena segā. Mana pārliecība ir negraujama - mūsdienās dārzs ir nepieciešams, bet kā prieka avots. Ja tas tevi nogurdina, atņem laiku un nervus, varbūt nevajag. Bet kā miera osta, kur atslēgties no ikdienas domām un nodoties fiziskam darbam gan. Es joprojām neesmu iekopusi dobes, taču puķu podus gan un man - cilvēkam bez jebkāda talanta uz augu audzēšanu - tas ir solis. Turklāt jau zinu, ka jāmeklē tādas puķes, lai tās izturētu manu "zaļo pirkstiņu" trūkumu.

Kaut kā līdz ar gadiem aug arī vēlme pēc kā zaļāka un košāka apkārt. Pat bez tiem "zaļajiem pirkstiņiem". Es ceru, ka kādu dienu man izdosies ilgāku laiku "uzturēt pie dzīvības" kādu augu un tad varbūt arī mani varēs redzēt rušināmies košās dobēs. Pagaidām priecājos par mammas dārzu.

Noderēja?

Pievienot komentāru →

Komentē

 
Anonīms
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
 

Lasītākie

Autorizācija