Lielpilsētas džentelmenis, vientuļais vilks un mentors tiem, kuri apzināti vai neapzināti meklē ceļu uz savu individuālo laimi. Didzis Jonovs ir laimes guru, spoguļterapijas viens no praktizētajiem un metodes pilnveidotājiem Latvijā ciešā sadarbībā ar kolēģi Andi Gesti.
Didzis ir Laimīgo kāršu vairāku izdevumu autors latviešu un angļu valodā. Viņu pamana, atrod un iepazīst visu populārāko sociālo tīklu lietotāji.
Viņš kopā ar kolēģi Janitu Andersoni interesentiem tiešsaistē vada uz pašizaugsmi vērstus seminārus. Didzis klientus konsultē arī privāti. Viņš pārzina rūnas un pielieto tās, bet ne kā kaut ko fatālu, drīzāk kā rosinošu, apziņu paplašinošu palīglīdzekli.
Didža personība piesaista un viņa atbalsts bieži vien vajadzīgs tiem, kuri uzdrošinās dzīvot, domāt un just pa savam, citādāk nekā tas liktos pieņemami daudziem. Didzis ir mentors modernajam mūsdienu cilvēkam, kurā ir baltās un melnās izvēles, abas vienlīdz svarīgas un cienījamas, dzīvojot saskaņā ar sevi un nepakļaujoties aizspriedumiem.
Didzis, kurš ir divās augstskolās diplomēts sociālais pedagogs un režisors, spoguļošanas metodi kā pašizzinošu terapiju ir izmantojis arī mākslā. Piemēram, darbā ar jauniešu grupām šādi ir tapušas iestudētas emocionālu, patiesu un skaudru atskārsmju bagātas izrādes.
Savu psihologa imidžu apvienojumā ar citiem talantiem un ārējiem dotumiem Didzis ir apliecinājis arī kinolomā, atveidojot galveno lomu kinorežisora Aika Karapetjana mākslas filmā “Bezkaunīgie”.
Tomēr psiholoģijai kā profesionālai nodarbei Didzis ir pievērsies tikai dzīves otrajā pusē. Vispirms viņš ir nodarbojies ar airēšanas sportu, strādājis Limbažu laikrakstā “Auseklis” un darbojies vietējā Tautas teātrī ar tādu pašu nosaukumu kā aktieris un kā režisors, bijis diktors Latvijas Radio, kā arī kūrējis sabiedriskās attiecības vairākās ministrijās.
Un par spīti visam pieredzētajam un rītdienai bez garantijas termiņa Didzis uzskata sevi par laimīgu cilvēku un prot ceļu uz individuālo laimi parādīt arī citiem, ja vien nav zaudēta vēlēšanās doties šajā ceļojumā uz sevis un savu vēlmju iepazīšanu.
“Ja kādam tas, ko es daru, noder šodien, tad tas ir labi. Man pašam ir svarīgi justies labi tajā, ko es daru, kurp es eju un ar ko komunicēju. Ne vienmēr sanāk, bet sanāk arvien labāk,” secina Didzis Jonovs, kurš ikdienā nodarbojas ar Spoguļošanas metodi, palīdzot cilvēkiem jautājumos, kas nomoka un neliek mierā.
Viņš ir sirdsmiera devējs, ar visiem izrietošajiem aspektiem, kas seko un kas ir gan negatīvi, gan pozitīvi. Tāpēc, ka dzīve arī tāda ir gan ar labiem un patīkamiem, gan ar ne tik labiem brīžiem.
Mana pamatnodarbošanās ir spoguļošana. Tai ir divas formas - darbs ar klientiem un darbs ar grupām. Tā ir pašizaugsmes sistēma, personības transformācijas sistēma, kas palīdz cilvēkiem saprast, kas ar viņiem notiek, kā izmainīt nevēlamo, ko savā dzīvē atstāt, ko nē.
Sistēma eksistē vairāk nekā 10 gadus. Autori šai sistēmai ir latvieši. Andis Geste ir zināmākais no viņiem. Vēl līdzautoros ir mana kolēģe Janita Andersone. Aktīvākie tagad esam mēs abi ar Janitu. Pats kodols ir psihoterapeitu radīts, bet spoguļošana nav psihoterapija. Kaut kādā ziņā spoguļošana ir veiklāka un efektīvāka,” atzīst Didzis.
Par ko sapņoji bērnībā?
Es mētājos. No izmeklētāja līdz ārstam, bet principā, ja es patinu atpakaļ savu bērnību, tad es izjutu vibrācijas, kas saistās ar palīdzību vājākajam, kādam, kas lūdz palīdzību. Šodien tas ir izvijies cauri un es to daru ikdienā.
Man liekas, ka man lielā mērā ir izdevies dabūt kontaktu ar to Didzi, kas gāja bērnudārzā. Es to izjūtu ik pa brīdim. Es ar viņu reizēm pat papļāpāju. Piemēram, kad dodos pēc kefīra uz veikalu, bet roka sniedzas pēc plombīra vafelē, tad zinu, kurš pērk. Tas ir mazais Didzis, kam šodien gribās saldējumu.
Es varu arī citus saldējumus ēst, bet tieši plombīrs ir manam iekšējam bērnam. Savu iekšējo bērnu vajag iepriecināt, pamanīt, ka viņš mums ir. Sajust. Esmu gan bērns, gan pusaudzis, gan pieaugušais. Atslēga šeit ir harmonija. Ir vērtīgi atļaut sev bērnišķību.
Režisors Aiks Karapetjans filmā “Bezkaunīgie” uzticēja tev svarīgu lomu - ģimenes tēvu un psihoanalīzes pasniedzēju Rihardu, kā līdz filmai nonāci? Filma tevi mainīja?
Jebkurš piedzīvojums maina cilvēku, bagātina. Tas bija foršs un interesants piedzīvojums. Īpaši pandēmijas laikā, kad nedrīkstēja nekur kustēties. Otrs piedzīvojums ir pabūt kopā ar tiem, kam patīk tas, ko viņi dara un viņiem sanāk.
Filmas galvenais vēstījums ir par ģimeni, par sarežģītām attiecībām starp dzīvesbiedriem. Vīrs Rihards paštaisni un neiejūtīgi noraida jebkādas idejas, kas neatbilst viņa dzīves uzskatiem un priekšstatiem par pareizo lietu kārtību. Pārējie ģimenē parasti viņam pakļaujas - līdz brīdim, kad visi ierodas mirušā sievastēva mājā. Riharda nevēlēšanās nopūlēties, lai dzīvesbiedre varētu realizēt savu sapni par deju studiju, kļūst par grūdienu, kas Helēnu pamudina nostāties pret vīru un cīnīties par savu ilgi apspiesto vēlmi pašrealizēties un dzīvot piepildītu dzīvi, kā pati vēlas.
Kāda bija sadarbība ar režisoru? Kas bija izaicinošākais, sastrādājoties?
Mani uzaicināja uz provēm. Es aizgāju, lai paskatītos vai tas ir tas, ko es pats gribu, bet režisors skatījās, kas viņam der. Manuprāt, mums viss cilvēcīgi saslēdzās. Es sapratu, ko viņš runā un viņš saprata, ko es runāja. Sadarbība bija jauka. Tā izdevās.
Es meklēju un neatradu, kur var noskatīties filmu.
Domāju, ka vēl tik drīz arī tā nebūs Latvijā skatāma, jo filma tagad iet savu ceļu pa festivāliem.
Cik viegli vai grūti bija iejusties uzticētajā lomā?
Viena no manām izglītībām ir teātris, esmu beidzis režiju, strādājis kopā ar aktieriem. Pats esmu bijis aktieris un iemaņas ir. Principi ir skaidri.
Protams, filma ir jānoskatās, bet, izlasot filmas anotāciju, secinu, ka stāsts nav nemaz tik viegls. Ko esi paņēmis sev no filmas līdzi? Domāju par nākotni.
Tikai piedzīvojumu. Es drīzāk mēģināju kaut ko no sevis ielikt filmā. Tas, kā es redzēju savu tēlu, es tikai centos no sevis likt, paņemt nē. Kādam patīk? Tad labi. Gan kādu dienu varēs redzēt filmu plašāka auditorija.
Mums vēl ir jāpaciešas.
Filmu jau rādīja Latvijas kinoteātros, to var iznomāt izrādīšanai, bet līdz TV ekrāniem tā tik drīz nenonāks. Pabeigs ceļojumu pa pasauli un visticamāk tikai tad TV.
Cilvēki ņem vērā tavas prognozes, lasa katru nedēļu. Es pati arī izlasu. Kā prognozes atnāk pie tevis?
Tekstu ideja dzima ilgstošā periodā. Un tā tagad arī tas notiek. Katru nedēļu es rakstu un publicēju.
Es noķeru kādu sajūtu, lai rakstītu. Izmantoju arī rūnu zīmes, lai pats sevi izsistu no veciem priekšstatiem un noķertu jaunu noskaņu. Rūnas ir simboli no seniem laikiem. Vikingu laiks. Tām ir sava nozīme.
Dažreiz es rakstu kādam iedomātam tēlam. Dažreiz sev, bet savā manierē. Mērķis ir uzmundrināt.
Mums apkārt ir daudz negatīvu emociju, sarunu, arī presē. Tu arī esi žurnāliste un zini, ka vislabākā ziņa, ko lasa visvairāk, diemžēl ir negatīvā ziņa. Var jau arī pozitīvo mēģināt panākt ar baidīšanu, lamāšanu, bet tas nav mans lauks. Runa ir par to, ka man ir forma, ar ko es varu pateikt kaut ko labu. Tu arī tagad vari aiziet pie zīlnieces, kas saka: “Viss būs slikti,” pārmet krustu un skrien uz kapiem, bet ir otra pieeja. Jā, ir apstākļi, kas nav patīkami, bet ir izeja. Un tad jau ir cits akcents.
Par šo esmu pārliecinājies vairākkārt un zinu. Uz ko tu koncentrēsies, to arī dabūsi. Ar bailēm var piesaukt slimības, nelaimes, sliktas attiecības, to, ka nav naudas.
Cilvēks tā ir uzbūvēts. Ja koncentrēsies uz labo, tad ar tevi sāks notikt arvien vairāk un vairāk labās lietas. Te es nerunāju par tīro pozitīvo domāšanu. Tas, manuprāt, ir fufelis. Pozitīvā koncentrēšanās paliek spēkā, bet klātesošajai jābūt arī kritiskajai domāšanai.
Kā ar veselīgu domāšanu?
Kas kuram ir veselība. Tas, kas man dod vairāk labuma, nekā sliktā, tas ir veselīgi.
Vai tu izjūti atgriezenisko saiti ar Laimīgajām kārtīm?
Nepārtraukti. Cilvēki Facebook dalās, uzraksta kaut ko, nopērk manas kārtis. Vēlējos, lai mani teksti nepazūd, tāpēc krustdēls ieteica izveidot kārtis. Ir cilvēki, kas izmanto tautas dziesmas, lai saņemtu atbildes. Atver uz dullo kādu lapu un lasa.
Meklē zīmes!
Un tas strādā. Kad cilvēks atnāk, izvelk kādu kārti un tad pēkšņi viņš saņem impulsu - paskatīties uz sevi, uz savu dzīvi no cita rakursa. Un tas vienmēr ir pozitīvs.
Cilvēki tomēr domā rāmīšos. Iet pa ielu, redz kādu koku, kādu objektu, stabu un viss, bet pienāk otrs un saka: “Pacel galvu un paskaties augstāk, tālāk, kas tur ir. Redzi?” Mūsdienās ir grūti savus rāmīšus paplašināt. Bet ir cilvēki, kas domā plašāk, cenšas ieraudzīt vairāk, saskatīt tālāk. Man, piemēram, pašam tas ir interesanti, skatīties tālumā, un mēģināt ieraudzīt ko jaunu.
Dot impulsu cilvēkiem. Tā ir tava misija?
Vienam misija ir cept labākos pīrādziņus pagastā, otram gleznot. Citam celt kosmosa kuģi, citam filozofēt, iedvesmot un radīt skaisto. Cik cilvēku, tik misiju. Tās var līdzināties cita citai, bet nekad nebūs copy - paste. Tāpat arī ar cilvēkiem. Un pasaule nav melna vai balta. Pasaule ir tik ārkārtīgi dažāda. To nevar izzināt līdz galam. Kā var izzināt kosmosu?
Neviena zvaigzne un planēta nav kopējama. Jūs abas ar dvīņumāsu esat vienādas?
Esam līdzīgas.
Un tikai. Līdzīgas un punkts. Vienādas jūs nemaz nevarat būt. Un tas ir tas pasaules ārprātīgi milzīgais radošums, ko kosmoss mums ir atļāvies uztaisīt. Visos laikos mēs esam un būsim atšķirīgi.
Es tāpat kā jebkurš normāls cilvēks ikdienā saskaros ar grūtībām. Kā jebkurš, arī es sasitos, man kaut kas sāp un tad es domāju, ka viss, man vairs neko nevajag… Bet tās situācijas, kas ar mums notiek, nenotiek tāpēc, lai mums būtu slikti. Tie apstākļi, kas liek mums mainīties.
Es reizēm domāju, ka dzīvē viss ir pārejošs.
Dzīve ir pārejoša. Tā vismaz runā. Taču, kamēr mēs esam dzīvi, tās situācijas, kas mums nepatīk, ir nevis problēma, traģēdija vai nelaime, bet gan izaicinājumi.
Tie ir projekti, ko vajadzētu ar interesi pieņemt. Kā lai es tagad tieku galā? Lielākā daļa dzīvo problēmās un netaisās tās risināt, bet gan vaino citus - savus tuvākos vai valdību. Taču apstākļi ir bijuši vienmēr. Arī mūsu mammām un vecmammām.
Jā, jāsāk ir ar sevi.
Tikai ar sevi. Citiem var palīdzēt, bet tad, kad prasa palīdzību.
Kas ir biežākie jautājumi, par kuriem lūdz tavu palīdzību?
Es varu palīdzēt tikai tajās zonās, kurās es pats esmu kaut ko “izkodis” un izcietis, sapratis. Var kaut ko iemācīties studijās, grāmatās, internetā, bet tās svarīgākās lietas iemācies pats.
Cilvēki nāk pie manis, jo vēlas justies laimīgi. Tās laimes kompetences ir nodefinētas -veselība, pozitīvs emocionālais stāvoklis, prieks, vieglums, mīlestība. Mums vajag attiecības - ar partneri, ar mammu, ar bērniem, ar kolēģiem darbā, jo arī tur vēlamies, lai viss ir labi. Tad mums vajag pašrealizāciju. Mēs gribam darīt ko interesantu. Ja vēl par to nauda nāk, tad vēl labāk. Un vēl - saprast, kāpēc vispār esmu piedzimis. Šie ir tie jautājumi, kas cilvēkus interesē. Taču tikai nelielu sabiedrības daļu.
Pēteris Kļava esot runājis, šķiet, par 7 procentiem, kas rok un cenšas atrast atbildes, es būšu mazliet optimistiskāks, jo pieļauju, ka Latvijā tie ir apmēram 10 procentiem.
Tad iet uz kursiem, iet uz retrītiem, iet uz semināriem un ja jūt, ka par maz, tad iet dziļāk. Tas, ko es daru - spoguļošana, ļauj iet dziļāk. Tas nav vienreizējs pasākums, kur pavingro, paelpo, parunā par labām tēmām, jā, tas viss ir vajadzīgs un var dot kādu impulsu, bet pie manis ir vesels kurss, kur ar dažādiem jautājumiem var saņemt rezultātu. Bet tas nenozīmē, ka tu apēd laimes tableti, pēc kuras sākas dzīve tikai baltā krāsā. Nē, tu iesi tālāk un attīstīsies, bet jau sapratīsi, kā pret grūtībām attiekties un ka tās dos labumu. Tu sāc saprast spēles noteikumus.
Tu esi tas cilvēks, kas viņiem liek komatu, nevis punktu.
Es sevi nesaucu ne par skolotāju, ne par guru, ne par terapeitu, pasarg, Dievs. Mēs viens otru uzrunājam uz tu. Esmu pavadonis tajās jomās, ko esmu izpratis. Ja man vajadzēs salabot zobu, salabot datoru, saremontēt mašīnu, tad es iešu pie speciālistiem, kas to saprot. Un es kaut ko saprotu par savām tēmām. Mēs cits citam palīdzam.
Kas tevi ir skolojis?
Pirmais skolotājs jebkuram ir mamma. Vienalga vai viņa ir laba, vai ne pārāk, tad ir tētis. Un tad ir tie pārējie cilvēki apkārt. Viņi visi nes kādu artavu, arī negatīvie cilvēki ar savām dusmām un aizvainojumiem, arī viņiem ir bijusi nozīme.
Pasaulē tāpat vien nekas nenotiek. Visam ir savas kopsakarības. Tas viss kaut kur ved. Un ved vienmēr uz kaut ko pozitīvu, ja mēs protam to pieņemt un to meklēt.
Arī prieki ir skolojoši. Iemīlēšanās, uzvaras, panākumi dod kaut ko svarīgu. Tikai tas viss neturpinās. Tā nav kāda narkotika, kas tev paliek uz visu mūžu. Un uz otriem svariem ir ciešanas un sāpes, strupceļi, bezcerība. Sākumā lielas nelaimes liekas šausmīgi, bet tad paiet laiks un viss pagriežas. Ja aizdomājas, tad mums skolotājs var būt arī suns.
Spoguļošana tevi ir mainījusi?
Darbs dara darītāju.
Mainās kādas dzīves vērtības?
Absolūti, jā. Vērtības gan ir izdomājumi. Tāpat kā ētika ir izdomājumi. Arī fizikas likumi ļoti iespējams ir izdomājumi. Lai gan šo tēmu apspriest nevaru, jo neesmu kompetents. Bet paies 100 gadi un vēl visādus brīnumus atklās, kas iepriekšējo apgriezīs kājām gaisā.
Vērtības mainās veikli, tas nozīmē, ka arī cilvēks mainās. Tas, kas likās pirms laika nepieņemami, tagad liekas jaunas iespējas.
Pret to, kas ir labs, kas ir slikts, vajadzētu attiekties ar kritiku. Izlaist cauri saviem filtriem. Tiešām? Es arī tā domāju? Vai domāju, jo visi tā domā.
Izfiltrēt - tas prasa piepūli. Protams, skriet pakaļ baram ir vienkāršāk. Dievs ir radījis katru individuālu un unikālu, tātad mums tā arī ir jādzīvo. Mēs esam šeit, lai uzziedētu kā vēl nebijusi puķe, lai bagātinu šo pasauli, bet katrs savā un citādākā veidā. Problēma sākas tad, kad mēs neviļus citu ietekmē, piemēram, sabiedrības, uzskatu, kultūras, stereotipu, sākam kādu atdarināt, sākam kādu citu kopēt.
Ir tik vērtīgi atgūt atpakaļ savu unikalitāti. Pirmkārt, kāda enerģija atnāk atpakaļ, kad es pārstāju izlikties par kādu citu, kas es nemaz neesmu.
Bērnībā mēs visi tādi bijām un tad mūs sistēma ar labiem nodomiem salauž. Tas tāpēc, ka mums ir jāiekļaujas sabiedrībā, bet vienlaikus mēs lielā mērā pazaudējam savu unikalitāti. Cilvēki cieš. Tas ir tāpēc, ka viņi iet ne savu ceļu - strādā ne savu darbu, uzturas tur, kur nepatīk un nevar saprast, kāpēc ir slikti. Cilvēki pat cīnās un mēģina dzīvot kopā ar kādu, kas viņam nemaz nav piemērots. Dažiem to nekad nesaprot.
Kā atgriezties pie savām saknēm, pie savas sirdsbalss?
Vieni tā arī visu dzīvi nodzīvo, bubinot, cik viss ir slikti, lai gan pats tāds ir. Citi ir jūtīgāki un saprot, ja paliek neomulīgi un sāk sāpēt, kaut kas ir jāmaina. Piemēram, kad ierauj skabargu, vieni domā: “Gan jau pāries, varbūt pati izkritīs.” Citi meklē risinājumu un domā, ko darīt tālāk.
Zobu sāpēs arī tā ir. Ir cilvēki, kas tā arī dzīvo - pāries, bet paiet nedēļa, divas un pēc tam vairs nevari izglābt zobu, jārauj ārā. Kamēr cilvēks var izturēt, tikmēr neko nemaina. Tā diemžēl ir visbiežākā taktika.
Izmaiņas notiek tad, kad cilvēks tām ir nobriedis. Advancētāki ļaudis negaida smagu krīzi, jo līdz ko pamana problēmu vai disharmoniju, laikus meklē izeju.
Kā strādāt ar sevi, kad domas moka prātu līdz bezmiegam?
Var jau būt, ka doma ir pirmā, bet man liekas, ka pirmā ir noskaņa, iedvesma, nevis doma.
Vai tad!
Ja tu būtu dzejniece. Kā tu tiec pie produkta, ko sauc par dzejoli? Tu viņu izdomā? Pēkšņi pie tevis kaut kas atnāk un tad aši ņem pildspalvu un tu uzraksti. Vai idejas. Idejas jau neizdomā. Tās iešaujas mūsos kā noskaņas. Bet par to domāšanu. Mums ir smadzenes. Tām viens uzdevums ir analizēt datus, bet otrs ir burkšķēt, taisīt troksni.
Nevajadzīgu troksni.
Tev tā šķiet. Smadzenēm tā nešķiet. Un tās vāra savas domas. Sliktas un labas. Pārsvarā sliktas, visbiežāk sliktas. Taču ar to burkšķi nevajag cīnīties, vajag draudzēties. Tāpat kā ar bailēm.
Vajag stāties bailēm pretī?
Tu atkal gribi cīnīties. Paņem klēpī, pajautā, par ko baidies. Ar bailēm ir tā, ja tev gribās, bet ir bail, tu neesi atbildējis uz dažiem elementāriem jautājumiem: kas būs, ja nesanāks? Pāri visam jāiet prieka ceļš. Mīlestības ceļš.
Kā vairot prieku?
Katram savs prieks jāvairo. Izdari kaut mazumiņu, lai tu pats šodien būtu priecīgs. Mazie prieciņi ved uz lielajiem priekiem. Izvēlies to, kas sagādā prieku. Sākam ar sevi. Sākam paši starot, paši spīdēt.
Sakārto savu pasauli, jo pasaulē vairot prieku ir grūti, bet sevī vienkāršāk. Un tad vari arī dalīties. Ja ņem pretī - labi, ja nē - tad neko.
Visas kārtis, kuras esmu uzrakstījis, es par tām brīnos. Mēs ļoti maz īstenībā par sevi zinām, kas mēs tādi esam, kas ir smadzenes, kam tās pieder, kāda tām ir funkcija.
Arī uz taviem jautājumiem, kurš tagad atbild, es tas esmu? Es pats esmu pārsteigts par savām atbildēm šodien.
Kad smadzenes atkal vārās un traucē gulēt, tad es ar smadzenēm draudzējos, nevis cīnos, tad es jautāju: “Par ko es gribētu domāt?” Tā tas ir iekārtots, ka smadzenes burkšķēs. Bet tu vari izvēlēties, uz ko koncentrēt savu uzmanību, kas man patīk, ko es rītdien varu jauku izdarīt, lai kaut ko sasniegtu. Taču, kad es domāju - rēķini nav samaksāti, mātei siltumnīca nav uzrakta, vecmamma atkal prasīs, kad bērni būs, kad precēsies - tad smadzenes, visticamāk, visu risina tavā vietā.
Kad es sāku sapņot, kad sāku īstenot savus mērķus, tad tas burkšķis piegādā idejas, iedvesmu, kādas vērtīgas noskaņas. Tā kaut kā tas darbojas. Pasaules institūti pēta, kas ir smadzenes, kā tās strādā un ir daudz neatbildētu jautājumu.
Un arī paliks.
Iespējams, ka mūžīgi. Smadzenes pašas sevi pēta un pēta...
Vai vēlies aiz sevis atstāt pēdas?
Negribu neko atstāt. Ja kādam tas, ko es daru, noder šodien, tad tas ir labi. Man pašam ir svarīgi justies labi tajā, ko es daru, kurp es eju un ar ko komunicēju. Ne vienmēr sanāk, bet sanāk arvien labāk.
Vai paškritika, ka vienmēr var labāk, tev piemīt?
Tā ir atziņa. Vienmēr var labāk - tā jau ir kritika, parazīts, kas sēž galvā. Nē, uzslavas pienākas katram. Īpaši, kad bija projekts un kad kaut kas nesanāca. Nekas, es centos un nākamreiz izdarīšu gudrāk. Sacenšanās - par labāk, pareizāk- man neinteresē.
Man interesē, vai man ir gandarījums no tā, ko daru, ko redzu un piedzīvoju. Patīkami ir dzirdēt, ja kāds kaut ko labu pasaka. Bet novērtējums, to man nevajag. Citiem atkal tas ir vienīgais dzinulis iet uz darbu.
Parunāsim par gribasspēku. Kā sevi motivēt?
Ja es nojaušu, kas man šajā dzīvē ir jādara, tad es varu būvēt mērķus. Mērķos ir sapņi, sapņos ir sūtība.
Mērķis ir nopirkt pelmeņus, gribu ēst, tad es ieplānoju, kā to sasniegt. Lai sasniegtu sapni, tur jau daudz kas ir neskaidrs. Tur vajag stratēģiju. Tas viss ir smalka padarīšana.
Tad, kad esi sapratis, kas patiešām ir tavs, tad seko prieks un kaifs. Tad gribasspēks nav vairs vajadzīgs. Ja es eju, ja man izdodas un patīk, sagādā prieku, tad esmu īsts un autentisks. Un vēl tas, kas dod signālu, ka tu turies uz sava ceļa, ir mazie dzīves prieki. Un tie ir kā tādi strauti, kas ved uz prieka upi. Un upe aizved līdz okeānam. Te klāt esošs ir rotaļīgums. Gluži kā bērnam, kam vienmēr patīk priecāties. Bērns visu laiku centīsies rotaļāties. Viņam nevajag gribasspēku, lai spēlētos.
Mums no bērniem vajadzētu vairāk mācīties!
Absolūti. Bērnos ir visa informācija. Spoguļošana tieši ar to nodarbojas. Pēta iekšējo bērnu, kāds viņš ir, kāds bija, kas trūkst, kā dabūt atpakaļ savu unikalitāti, savu iekšējo Sprīdīti. Ir vairāki bloki, kas mums traucē. Bez iekšējā bērna, ir arī tāda struktūra kā iekšējais pusaudzis - mans sociālais ES. Un arī iekšējais zvērs - bioloģiskais ES - ar savu enerģētiku, instinktiem, temperamentu, kas ir milzīgs resurss, taču iekšējais bērns tiek tādiem resursiem klāt, ko nevar izskaidrot ar fizioloģiju.
Spoguļošanā skatāmies tagadni, kā es jūtos tagad, kā man iet, vai mani apmierina mana dzīve. Revidējam negatīvo pagātni. Un skatāmies nākotni - kas es esmu un kurp eju.
Ikdienā strādāt ar cilvēkiem ir viegli vai grūti? Ko tas prasa emocionāli.
Mēs visi esam attiecībās. Ir interesanti. Ir dienas, kad komunikācija izdodas labāk, vieglāk, ir dienas, kad redzi, ka nav vēl rezultāta, ko gribētu.
Tad dienas beigās jūties izsmelts.
Jā, un tad es eju peldēt vai braucu uz laukiem, kur pazūdu no visa. Tur ir suns, zivis, govis, pļavas. Man reizi nedēļā vajag pazust dabā. Tad nomainās pilnīgi viss. Protams, seko lauku darbi, bet tad smadzenes burkšķ jau pavisam par ko citu: būs salnas, nebūs, apsegt puķes, nesegt. Pilsētā ir pavisam citas tēmas.
Tagad zinām, kas ir tava miera osta. Kas tev pašam sagādā laimi?
Laime ir vienlaikus izjust, kas es esmu, kur es esmu un iet savā virzienā. Laime ir jauku emociju kokteilis, kur dominē labais, lai gan ir arī dažādas sāpes. Ja man jautāsi: vai es esmu laimīgs? Jā, esmu. Zinu arī, kas ir jādara, kad no laimes segliem izlidoju. Bet ja apjūku un kaut ko nezinu - tad meklēju un prasu palīdzību. Ar visu pašam nav jātiek galā.
Kādi mērķi tev ir pašlaik?
Man ir vairāki. Paldies Dievam, ka tie ir. Mani kārtējie izaicinājumi.
Ir vēl šādas un tādas lietas, kas pašam par sevi vēl nav skaidras. Par to, kā es vēl varētu citādāk darboties pasaulē. Tas ir tas, kas man interesē, jo arī es attīstos.
Un, ja ir attīstība, tad ir dažādas grūtības, bet man tās tagad ir tādas rotaļīgas. Vēlos izdomāt un saprast, kā es vēl varētu labāk darboties ar cilvēkiem. Pēc dabas esmu introverts, tāpēc man vajag daudz brīva laika no cilvēkiem.
Palūgšu padomu tiem, kas sevi meklē 21. gadsimtā?
Uz ko tu koncentrē uzmanību, to arī dabūsi. Sapņo! Vēlies! Un nemaz neapspried - tas ir iespējams vai nav.
Šaubos, ka Ārmstongs daudz spriedelēja, vai uzkāpt uz Mēness ir iespējams vai nav. Ir jāspēj interesēties - ko vēl varu redzēt, piedzīvot, kas vēl ir iespējams?
Kad bērns piedzimst, viņš iet intereses un rotaļu ceļu. Un tieši interese aizved pie cilvēkiem, pie atrisinājumiem. Jā, var būt bailīgi. Nu nekas, tad paņem līdzi ķiveri un šampanieti, jo kas zina, varbūt būs jākrīt, bet varbūt jāsvin. Dodies tālāk.
Sprīdītis neapsprieda un netaisīja plānu kartes, nerezervēja viesnīcas un nelika navigācijā -Laimes zeme. Viņš paņēma lāpstu un sāka iet.
Kāpēc mēs neaizdomājamies par to ikdienā?
Iespējams, ka nav sadzirdēts kāds, kas iedrošina, kas pasaka: ”Pacel galvu, paskaties! Tur tālāk ir skaisti.” Varbūt negaidi - pasaki pats sev to.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv