Man ne sevišķi patīk sievietes, kuras katru mīļu brīdi klāsta savām draudzenēm: «Ak, kāda es biju zoss, ka viņu apprecēju.» Cerībā, ka kāds šo zosi pažēlos. Vēl latgalieši teic, ka mazam bērnam divas pakaļas par daudz.
Taču šobrīd koalīcijas veidošanā Vienotībai un daļēji arī ZRP, šķiet, iestājusies divu pakaļu situācija. Abas tiecas vienlaikus pasēdēt uz diviem dažādas konstrukcijas krēsliem, kuri savstarpēji paziņojuši, ka viens ar otru runāt negrib. Abas lielā mērā uzvedas un izrādās tā, lai pēc kāda laika, tikušas tajā (ar Nacionālo apvienību) vai citā (ar SC) koalīcijā, varētu publiski ciest par bezmaz uzspiesto izvēli un lauzīt rokas: «Ak, kādas mēs bijām zosis...»
Turklāt ZRP, paužot attieksmi pret ZZS, vajadzētu tik klaji neizrādīt, ka partijas nostāja faktiski ir tās finanšu avotu nostāja, kam ar valsts labumu nav diez kāda sakara. Tieši ZZS varētu aiztaupīt Vienotībai un ZRP dekoratīvo vaikstīšanos, staigāšanu pa politikas parku kā dvīnīšiem, trīnīšiem un četrīšiem, lai publikai liktos, ka koalīcijas partneru izvēle notikusi «nopietnā un principiālā darbā». Lai varētu vēstīt, ka ne jau etniskais faktors, bet tieši «nopietnas uzskatu atšķirības ekonomikā» bijis iemesls, ja kas, atteikt partnerību SC. Lai nevis latviskuma kategorisms, bet «atsevišķu personu radikālie izteikumi, kas liek apšaubīt partnera stabilitāti», derētu kā iemesls, lai, ja kas, atteiktu partnerību Nacionālajai apvienībai.
Politika esot kompromisu, iespējamā māksla. Iespējams, vēl parādīsies kādas kompromisa definīcijas. Pagaidām, lai arī pagājusi jau vairāk kā nedēļa, kopš rit sarunas, medijos lāgā neparādās pat ziņa, ka būtu kaut cik vērā ņemamā līmenī definēti un samēroti principi, definēti iespējamie saskares punkti. Mediji pagaidām apraksta tikai partiju sajūtas un pozas. Cik vieni jutās labi parunājušies, cik otri bija greizsirdīgi par to vienu šķietamiem sānsoļiem... Arī SC un VL!TB/LNNK savā publiskajā stājā šobrīd šķiet ne tik daudz kā līdzīgi starp četriem vai pieciem, cik saspringušas mūmijas, kuras palaikam raida publikā nevis savu nostāju, bet vienīgi nopūtas par iespējamo precētāju nosvārstīšanos uz tās otrās pusi, kas arī grib tikt kamanās. Partijas, kuras nupat pirms vēlēšanām tik braši izrādīja savas kontūras, nu šķiet šīs kontūras itin kā zaudējušas. Tās rāda sevi izplūdušas un aptuvenas. Tā nav gatavība kompromisiem, tā ir gatavība pārdoties politiskajā tirgū. Tas nozīmē, ka jebkurā variantā mūs var piemeklēt koalīcija ar «iedzimtu» iekšējo nestabilitāti. Un jau pēc pāris mēnešiem no kāda koalīcijas partnera mutes var skanēt: «Ak, kāds es biju zoss...» Tātad runa joprojām nav pat par to zosu sugu, kuras glāba Romu.
Var jau teikt, ka rit dabisks un normāls koalīcijas veidošanas process. Taču, ja tiek sludināts kaut kāds «jauns sākums», tad tas, manuprāt, nozīmē atbilstošu saturu, kaut kādu kopīgu principu bāzi, kas var tapt par nākamās koalīcijas pamatu. Tostarp šo principu bāzi es ZRP un Vienotības duetā nesaskatu. Pašpasludinātais koalīcijas «kodols» pagaidām šķiet aizņēmis koalīcijas centra lomu vien fiziski. Labākajā gadījumā tas izpaužas vien savu uzskatu pakāpē, bet pagaidām nav pratis tiem piešķirt centrējošu, kopā velkošu saturu. Ne attiecībās ar NA, ne attiecībās ar SC. Tas mani vedina domāt, ka, tāpat kā parasti, principu vietā ir detaļas, ietekmju dalīšana un runa par to, cik ministriju katram tiks. Viss kā parasti. Tas nozīmē, ka valdības deklarācija, lai kāda arī būtu koalīcija, atkal būs nesistematizēts un nestrukturēts vēlamā uzskaitījums. Kā parasti.
