Latvijā kā mazā valstī politiķu, biznesa, izpildvaras un tiesu varas elite ir diezgan viendabīga masa, kurai trūkst konkurējošas elites – visi apmēram vienā un tajā pašā komjaunatnē bijuši aktīvisti, visi studējuši apmēram vienā universitātē, visiem kaut kā līdzīgi bijusi Atmoda un Tautas fronte, līdz ar to politiskā procesa vārīšanās katlā ik pa brīdim zirņi uznāk virspusē, bet palaikam – grūbas.
Valdošie ar nevaldošajiem mainās ar vietām, pozām un pozīcijām. Pļuk!, un vakardien zooparkā ievēlētais un aploksnes ņēmušais prezidents piepeši kļūst par aizgrābtu tautas masu varoni; pļuk!, un vakar vēl antioligarhisma simbols Jānis Maizītis kļūst par «oligarhu» partijas izvirzītā Andra Bērziņa padomnieku. Kas zina, kurp rītdien – augšā vai apakšā burbulis iecels šodienas varoņus un nevaroņus.
Šajā brīdī tautas izvēle 11. Saeimas vēlēšanās ir kritusi uz tādām grūbām kā Vienotība un Zatlera Reformu partija, kuras abas kopā ir ieguvušas gandrīz vai pusi mandātu. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, Latvijas politiskajā praksē kas neparasts, nebija laika pamatīgām diskusijām, bija saukļu, mitoloģijas, propagandas dominante. Taču, lai kā tur būtu bijis, tā ir tautas izvēle, un tā ir respektējama.
Tomēr no vēlēšanu rezultāta izriet daudz risku. Lielākā bīstamība ir tiesiskumam. Jo tiesiskuma jēdzienu uzvarējušajām partijām ir izdevies privatizēt un ar to rīkoties kā ar plastilīna pikuci – viļāt pirkstos un veidot no tā, ko vien iepatīkas pēc sava partejiskā ģīmja un līdzības.
Tiesiskums Valda Zatlera variantā un tiesiskums Vienotības variantā ir kas pilnīgi pretējs patiesam tiesiskumam un tiem ideāliem, uz kuriem tiecas Eiropa, ASV un visa pārējā pasaule, kurā tiek būvētas demokrātiskas iekārtas.
Demokrātiskas iekārtas pamatā ir centieni pēc varas dalīšanas – veidot valsti tā, lai likumdevējvara, izpildvara un tiesu vara būtu neatkarīgas cita no citas. Šos ideālus filozofi formulēja jau antīkajos grieķu un romiešu laikos. Jaunajos laikos, 18. gadsimtā, par varas dalīšanu rakstīja apgaismības filozofi Luijs de Monteskjē un Džons Loks. Saskaņā ar viņu teoriju, valsts varu sadalot starp izpildvaru, likumdevējvaru un tiesu varu un nodrošinot katrai no šīm varām iespēju darboties neatkarīgi, tiek nodrošināta politiskā brīvība. Par varas dalīšanas principiem labi skolotāji stāsta bērniem jau pamatskolā. Tā ir politikas ābece.
Taču, ko ar smadzeņu masāžas palīdzību tautai pirms vēlēšanām iestāstīja Vienotība un ZRP?
10. Saeimas atlaišanas pamatā, kā to formulēja svaigā gaisa un jaunā sākuma nesējs Zatlers, bija trīs lietas: Jāņa Maizīša nepārvēlēšana par ģenerālprokuroru, nenobalsošana par Andreja Judina iecelšanu par Augstākās tiesas tiesnesi un balsojums, kas neļāva veikt kratīšanu Aināra Šlesera dzīvoklī. Tā bija tā «plaisa» starp parlamentu un tiesu varu, ar kuru Zatlers pamatoja rīkojumu nr. 2.
Par Maizīša neievēlēšanu tas vispār ir absurds – to izdarīja 9., nevis 10. Saeima. Judina kunga neiecelšana bija likumsakarīga, jo šis personāžs bija sorosītiskās ārvalstiskās organizācijas Providus pētnieks, kā izrādās, arī tendenciozs stāstnieks studentiem par tā saucamo Lemberga lietu. Vispār jau ir nelāgi, ja jaunus prātus «apgaismo» kāds politikānis, taču tā ir izglītības sfēras, nevis tiesību nelaime.
Tiesību nelaime ir daudz lielāka, nekā izglītības.
Providus un Vienotība nu ir praktiski viens un tas pats, un pašlaik Judins jau ir Saeimas deputāts no šīs partijas. Ja Judinu var celt par tiesnesi, tad nav vajadzīgas tiesas – spriedumus var rakstīt Delnas, Sorosa fonda – Latvijai, Providus, birojos.
Taču Zatlera izpratnē tas, ka parlaments nepieļāva vienas partijas kadra saplūšanu ar Augstāko tiesu, bija slikti. Zatlera izpratnē labi ir būt partejiskam tiesnesim, politiski atkarīga tiesa – tas ir jauki. Cik nesen esam izkļuvuši ārā no padomju politizētās tiesāšanas sistēmas, bet Zatlers mūs aicina atpakaļ.
Tāpat arī Šlesera dzīvokļa neizdošana bija pilnīgi normāls Saeimas balsojums. Parlamentam bija tiesības Šleseru neizdot – šis ir gadījums, kad parlaments drīkst būt neatkarīgs no tiesu varas, tāpat kā tiesu vara drīkst būt neatkarīga no parlamenta. Par to jau cepās Aristotelis 4. gadsimtā pirms mūsu ēras, Monteskjē 1748. gadā un Satversmes sapulce 1920. gadā.
Latvijā jau tāpat tiesu varas neatkarība ir vāra – reizēm tiesneši tomēr pakļaujas politiskam spiedienam un spriež tā, kā gribas partiju bonzām, gadās, ka pārslogotības dēļ tiesnešiem zūd asums un tiek notiesāti nevainīgi cilvēki. Tomēr tie ir izņēmuma gadījumi, nevis sistēma.
Zatlera un Vienotības partijas ievēlētajiem priekšstāvjiem jāsaprot, ka milzīgā uzticība, ko elektorāts viņiem devis, ir avansā. Šis kredīts ir atbildīgi jātērē. Redzēs, kā pret tiesiskumu izturēsies trešais partneris – saskaņieši vai nacionāļi. Šajās partijās vismaz ir šādi tādi juristi, kuri varbūt nepieļaus galīgu sviestu.
Labi, jūs esat vinnējuši, tagad jums ir vara lemt, taču nevajag iznīcināt tiesiskumu līdz pēdējam – politiskās un tiesu varas saplūšana būs milzu ļaunums, pēc kura Latviju nevarēs saukt par labu valsti. Šis ļaunums klāsies ne tikai pār ZRP un Vienotības politiskajiem pretiniekiem, bet pār ikvienu. Beigās pašu raktajās lamatās iekritīs arī paši racēji.
