Jūlijs Beļavnieks ir būtiska personība Latvijas lauksaimniecībā. Gan kolhozu un sovhozu laikos, gan pārvērtību procesos, gan arī šodien. Vadījis Lauksaimniecības statūtsabiedrības asociāciju, kura centās loģiskot zemniekošanas būšanas pēc kolhozu un sovhozu demontāžas.
Radošais Madlienas pulsinātājs ar saimniekošanas neparastībām ieintriģēja Imantu Ziedoni. Tapa grāmata Tik un tā. Padomju saimniecības direktors un dzejnieks ļoti labi sapratās. Šī sadarbe veicināja diskutablu tēmu iekļaušanu lieldarbā. Abi teicēji pietuvojās bīstamībām, par kurām tolaik vairījās runāt. Toreiz rakstnieks savu grāmatu dāvināja Madlienas saimniecības vadītājam. Šovasar Jūlijs Beļavnieks savukārt grāmatu dāvināja Imantam Ziedonim.
Vēstījums ...bet tā bija! ir gan hronika, gan izvērtējums. Autors drīkst runāt pilnā balsī arī tālab, ka nav analizētājs no malas, bet ir bijis pašā viducī. Brīžiem turēdamies uz naža asmens. Piemēram, tolaik, kad Ņikita Hruščovs kukurūzu pasludināja par brīnumkultūru un direktīvi aicināja izart stiebrzāles un āboliņu. Toreiz daudzviet ceļmalās zaļoja kukurūza, bet tās ieskāvumā turējās lopbarības pamatu pamats – zālāji.
Bieži vien ideologu sludinātais nebija paveicams praksē.
Jūlijs Beļavnieks atceras:
«Septiņdesmito gadu beigās Latvijā aizvien krasāk bija izjūtams gaļas un tās izstrādājumu trūkums, jo nesamērīgi daudz tika atdots Vissavienības fondā. Kādā no partijas Ogres rajona komitejas plēnumiem CK sekretārs Vitālijs Čemms skubināja plašāk attīstīt cūku audzēšanu laucinieku piemājas saimniecībās. Gan runātājam, gan zālē sēdošajiem bija labi zināms, ka spēkbarības resursi republikā ir ierobežoti, tos galvenokārt novirzīja lielajiem kompleksiem un putnkopības saimniecībām. Mazumtirdzniecībai ar patērētāju biedrību veikalu starpniecību spēkbarība tika atvēlēta visai maz. Šādā situācijā nebija nekāda ekonomiska pamata paplašināt cūku audzēšanu piemājas saimniecībās. Nevienam nebija noslēpums arī tas, ka lopbarībai masveidā tiek izmantota maize, kas tolaik bija lēta: 12–14 kapeikas par ķieģelīti.
Populārā kolhoza Lāčplēsis priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, kā parasti, neko neiebilda, bet, ejot ārā no saieta zāles, izteica savus komentārus: «Tādā garā turpinot, mums drīz nebūs ne tikai gaļas, bet arī maizes!»»
Nerealitātes žņaugos saimniecību vadītāji un speciālisti centās izlavierēt un blēdīties: «Krietni vēlākos gados, kad iespējamās nepatikšanas par pierakstījumiem vairs nelikās tik draudošas, daži saimniecību vadītāji, nevēloties ar priekšniecību strīdēties par nereāliem graudaugu vai citu konkrētā situācijā aktuālu kultūru sējas plāniem, atļāvās liekos hektārus apsēt uz papīra. Atceros, kādā rudenī ražas novākšanas laikā mans kolēģis un kaimiņš meņģelietis Ivars Krampis ar vieglu humoru pavēstīja: «Vispirms nopļāvu to, kas nebija iesēts, tagad gan pļaujam un kuļam nopietni.»»
Tie bija dubultmorāles gadi, kad uz nopietniem pārkāpumiem mudināja pat republikas vadītāji. Autors ilustrē: «Astoņdesmito gadu sākumā bija ieviesusies mode sūtīt raportus PSKP CK ģenerālsekretāram par to vai citu plānu īstenošanu. Kad Lietuva un Igaunija jau bija pavēstījušas par augkopības produkcijas sagādes plānu izpildi, arī Latvijā sarosījās: ar ko gan mēs sliktāki?! Bet toreiz gads bija neveiksmīgs kartupeļu audzētājiem, kopumā šīs kultūras sagādes plānu nebija iespējams izpildīt. Lai Maskavai tomēr varētu raportēt, lielie priekšnieki bija izdomājuši dīvainu shēmu. Proti: daļu sēklai atbērto kartupeļu saimniecība it kā pārdod specializētai dārzeņu sēklu tirdzniecības organizācijai Sortsemovošč, pretī saņemot stingrās uzskaites iepirkšanas dokumentu – kvīti. Pēc tam tieši tādu pašu daudzumu sēklas kartupeļu, ko pārdevusi cita saimniecība, Sortsemovošč pārdod pirmajai pārdevējai...»
Kad atkal atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā vienā rāvienā sāka likvidēt kolhozus un sovhozus, Jūlijs Beļavnieks un vairāki domubiedri piedāvāja saprātīgākus risinājumus, kuri nepieļautu īpašumu sagrābšanu un izvazāšanu. 1997. gadā 55 lauksaimniecības uzņēmumi nodibināja Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociāciju, kuru vadīt uzticēja Jūlijam Beļavniekam. Vērtību izsaimniekošanas pašplūsma jau daudz ko bija izpostījusi, taču izdevās haotismā stabilizēt saprātīgus turpinājumus.
Jūlijs Beļavnieks:
«Panācām, ka privatizācijas tiesību dokumentos tika mainīta aplamā mantas nošķiršanas kārtība. Bija tā: varēja izpirkt par pajām kalti, darbnīcu vai citu saimniecības ēku, un paju sabiedrībai par to nebija nekādas teikšanas. Izdevās panākt, ka šo kārtību grozīja, piešķirot tiesības paju sabiedrības kopsapulcei lemt par tās vai citas saimniecības ēkas vai kādas mantas nodošanu privatizācijai.»
Tās statūtsabiedrības, kuras nebija pagūts likvidēt, lietderīgi pārprofilējās un turpina sekmīgi saimniekot.
Kā radās grāmatas nosaukums?
Autors atskatās:
«Imants Ziedonis pirms savas tikko tapušās grāmatas nodaļu iesniegšanas izdevniecībai uzrakstīto deva man izlasīt, lūdzot ne tikai precizēt skaitļus, uzvārdus un faktus, bet arī novērtēt tekstu kopumā. Kad reizēm iebildu par dažām visai neglaimojošām rindkopām un lappusēm, Imants uzstāja: «Bet tā bija, tā es to redzēju!»
Taisnība jau viņam bija.»
Tātad – Jūlija Beļavnieka lieldarba virsraksts ir daļējs aizguvums. Gan no dzejnieka, gan arī no Madlienas muzeja, kura nosaukums ir – «Bet tā bija!»
Trāpīgs un ļoti lakonisks grāmatas raksturojums.
Piebilde: Jūlijs Beļavnieks gadu gadiem vairākkārt ar polemiskiem paudumiem publicējies mūsu laikrakstā.
