Autore – Annija Beikere, režisors – Gatis Šmits, scenogrāfs – Rūdolfs Bekičs, kostīmu māksliniece – Keita.
Līvija Dūmiņa
Drāmas kursi pieaugušajiem ierindojas mūsu teātru piedāvājuma nebūt ne pārkrautajā labas, kvalitatīvas izklaides plauktā. Gaumīgi, smalki, precīzi – ar šiem vārdiem īsumā raksturojams režisora un aktieru darbs, pārliekot uz skatuves Annijas Beikeres lugu, kas pērn novērtēta ar Olbija balvu kā labākā jaunā amerikāņu luga. Nekādas lokalizācijas – tie ir amerikāņi, katrs ar savām problēmām Amerikas mazpilsētā, drāmas kursos pieaugušajiem. Ar skatu no malas viegli ironizējot par amerikāņiem (jeb stereotipiem), būtība nemainās, paliek ģimeni skarošas problēmas. Jautājums ir, kā tās risināt. Vērot nodarbību stimulēto atkailināšanās procesu nozīmē labi izsmieties un ar tādu pat azartu kā aktieriem uz skatuves lipināt kopā kadru ar aizkadru, izzīmējot spēlē iesaistīto portretu interpretācijas.
Aktieriem dotais uzdevums nav no vieglajiem. Gatis Šmits kārtējoreiz skatuvei piemēro kinematogrāfisku pieeju, ainas kā atsevišķus kadrus montējot kopā ar satumsuma brīžiem, kas izrādei piešķir īpašu ritmu, no aktieriem prasot ātru tempu un precizitāti. Ansamblis ar to galā tiek teicami. Elita Kļaviņa, Inga Tropa un Vilis Daudziņš radījuši košus raksturus, taču Baibas Brokas un Andra Keiša meistarība un harisma dara savu – dzirkstī un puto pāri kā labs šampanietis, atstājot neaizmirstamus brīžus. Piemēram, Andra Keiša okei intonācija un stāja, Baibas Brokas mīmika mirklīga mulsuma brīžos.
Arno Jundze
Laikā, kad nacionālus un ne tik nacionālus TV kanālus ir okupējuši dažādi sitkomi, Našas rašas un citas pirduļkašas, režisora Gata Šmita inteliģentie centieni atgādināt, ka iespējams ne vien zviegt vai rēkt, bet arī cilvēciski smieties, kļūst aizvien simpātiskāki. Apsveicama ir drosme iestudēt tiešām jaunu amerikāņu lugu, kaut gan, ņemot vērā latviešu stereotipus par stulbajiem jeņķiem, pasākums ir visnotaļ riskants. Iestudējums nenoliedzami ir izdevies, un, iespējams, tieši Gata Šmita kinodomāšana, grūti sasaistāmo epizožu «montāža» un ritma izjūta glābj šo visnotaļ slideno, drumstalaino materiālu, kurš citā skatuves risinājumā varētu izpelnīties arī apzīmējumu «sviests».
Lai arī Drāmas kursi pieaugušajiem neatstāj hamletiskas pēcgaršas, jo tā ir kvalitatīva izklaide, bija jūtams, ka zālē sēdošie labprāt identificējas ar skatuves tēliem, jūt tiem līdzi un ar neslēptu interesi gaida – atklāsies vai neatklāsies izrādes varoņu skapjos rūpīgi slēptie skeleti. Pirmizrādē īsti vietā būtu uzteikt aktieru ansambļa darbošanos – viņu radītie raksturi ir kolorīti. Tas, cik garšīgi Baibas Brokas varone vada savu «audzēkņu» nodarbības, vai tas, kā pa skatuvi nošļukušiem pleciem saimnieko Andra Keiša atveidotais bijušais hipijs un dumpinieks, kurš dzīves ritumā nemanot piepulcējies lūzeru klubiņam, ir redzēšanas vērts skats – galu galā, ne jau katru dienu aktieriem gadās spēlēt neprofesionāļus, kuri apmeklē vai rīko drāmas kursus. Arī pārējie kursu apmeklētāji – Viļa Daudziņa bez ģimenes ligzdiņas palikušais galdnieks, Elitas Kļaviņas izbijusī aktrise, Ingas Tropas kompleksu māktā tīnīte šajā maķenīt savādajā drāmas studētāju kompānijā ik pa brīdim ienes kādu negaidītu pavērsienu.
