Lai gan pirms gada sociālās aprūpes jomā jau notikusi vērienīga reforma, proti, 33 valsts sociālās aprūpes centri apvienoti piecos reģionos un pārveidoti par lielo centru filiālēm, Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš Neatkarīgajai norāda, ka beidzot būtu jāsāk runāt par valsts sociālās aprūpes centru specializāciju, proti, sadalīšanu pa līmeņiem attiecībā pēc tā, kādus pakalpojumus tie sniedz.
Šāds secinājums radies, vērtējot situāciju gan sociālās aprūpes centrā Kalkūni, gan citos. Te ir runa nevis par centru sadalīšanu pēc kvalitatīviem vai mazāk kvalitatīviem pakalpojumiem, bet aprūpes līmeņa. «Mums tagad ir skaidrs, ka aprūpes centros ir pacienti, un tādu ir arvien vairāk, kuriem nepieciešama vairāk medicīniska aprūpe nekā sociālā. Protams, aprūpes centros ir mediķi, taču šī palīdzība, kas nepieciešama klientiem atsevišķos gadījumos, ir ļoti specifiska, un to, kā redzam no gadījuma Kalkūnos, ne vienmēr aprūpētāji spēj nodrošināt,» stāsta A. Dūdiņš.
To, kurš ir vainīgs, ka Kalkūnos dzīvojošais Viks nonāca dzīvībai bīstamā situācijā un viņu spēja glābt tikai intensīvās terapijas mediķi, vēl skaidro dienesta izmeklēšana. LM rīkosies tad, kad saņems Kalkūnu vadības – centra Latgale – ziņojumu. Izmeklēšanu sākusi arī Veselības inspekcija. A. Dūdiņš neuzskata, ka visur ir vienāda situācija: «Tas ir izņēmums, tā nav sistēma visos centros.» Tomēr problēmu netrūkst, apgalvo arī viņš, piemēram, darbinieku atalgojums un izglītība. No sistēmas viedokļa A. Dūdiņš domā, ka centri būtu jāspecializē, definējot, ka ir centri, kuri veic sociāli medicīnisku aprūpi. Iespējams, tā bija deviņdesmito gadu kļūda, kad mēs strikti nodalījām medicīnisko un sociālo aprūpi. Uz jautājumu, kāpēc tikai tagad par to LM sāk runāt, jo par to, kādi klienti dzīvo aprūpes centros, ministrija taču vienmēr zinājusi, A. Dūdiņš atbild: dzīves situācija pie tā ir novedusi, ka tas jādara tagad.
