Bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera uzpūstās autoritātes balons, kura plīšanu jau sen gaidīja viņa politiskie oponenti, beidzot ir plīsis. Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanās viņš ar kaunu tika izbalsots.
Šobrīd vēl grūti prognozēt notikumu tālāko attīstību, bet ļoti iespējams scenārijs, kurā Zatleram neies secen tāds pats «gods» sēdēt opozīcijā, kāds bija līdz mielēm jāizbauda citam bijušajam – Guntim Ulmanim.
Tas nebija tikai neuzticības balsojums Zatleram kā Saeimas priekšsēdētājam. Tas ir Zatlera krahs visās frontēs. Tas ir krahs tai absurdajai demagoģijai, ar kādu Zatlers attaisnoja savu savtīgo gatavību likt Latvijas valsti uz spēles, lai tikai varētu turpināt ierasto dzīves veidu. Ar bākugunīm, apsardzi, glaimīgu lišķu pulciņu un noslepenotiem neadekvāti dārgiem dīvāniem. Zatlers nebija ar mieru beigt politisko karjeru kā visu laiku neveiksmīgākais Valsts prezidents. Tad nu kļuva par nejēdzīgāko politiķi, par kuru smejas un kuru nievā.
Zatlera vienīgais pienesums Latvijas politiskajā kultūrā ir negatīvais piemērs, kā nedrīkst taisīt savu personisko politisko kapitālu uz valsts rēķina. Pašreizējās valdības finanšu ministrs Andris Vilks tagad vairs neslēpj, cik negatīvi starptautiskajos finanšu tirgos ticis uztverts Zatlera bēdīgi slavenais rīkojums Nr. 2. Zatlera ievārītās putras izmaksas var sniegties vairākos desmitos miljonu latu. Un kā vārdā? Lai Saeimā iekļūtu bariņš gadījuma cilvēku? Lai Zatleram nav jāatvadās no politikas? Vai lai no tās tiktu izmesti dziļā opozīcijā sēdošie Šlesers un Šķēle?
Faktiski tieši Zatlers ieviesa Latvijas politikā to, par ko savā uzrunā jaunievēlētajai 11. Saeimai sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš. Prezidents aicināja deputātus nevis spēlēt spēlītes, bet gan strādāt. Viss, ko Zatlers darīja, sākot no 28. maija, ir vienas vienīgas spēlītes, kuras vainagojās ar paša «uzmešanu» 11. Saeimas pirmajā darba dienā. Spēlītes vēl ir ļoti maigs vārds, jo daudz biežāk esošā situācija Saeimā tiek raksturota ar vārdu – cirks. Un kā galvenais cirka taisītājs tiek nosaukts tieši Zatlers. Gaisotne Saeimas zālē liek brīnīties par salīdzinoši lielo balsu skaitu, kādu viņš savāca, jo nepatika, ar kādu it kā sabiedrotie deputāti no Vienotības frakcijas runā par Zatleru, ir nenoslēpjama. Šķiet, ka Zatlers būs pēdējais, kas sapratīs, ka ir neglābjami zaudējis autoritāti.
Taču tas, ka Zatlers nav autoritāte pieredzējušāku politiķu acīs, nav nekāds noslēpums. Rodas jautājums, kāds bija iemesls Olšteina sešnieka izlēcienam svētdienas pēcpusdienā? Runa ir par atšķelšanos no Zatlera partijas. Atbilde ir gaužām vienkārša. Ne visus spēlētājus apmierināja esošais amatu sadalījums. Runa galvenokārt ir par trijiem amatiem. Nozīmīgi spēlētāji vēlējās, lai Ekonomikas ministrijā saglabātos pašreizējā valsts sekretāra Jura Pūces ietekme. Jāatgādina, ka Pūces galvenā profesionālā īpašība, kas viņu padara par neaizvietojamu kadru, ir – Edgara Jaunupa klasesbiedrs. Labākais variants – Pūce ministra krēslā. Arī Aivja Roņa nominācija satiksmes ministra amatā ne visiem aizkulišu diedziņu raustītājiem šķita pieņemama. Visbeidzot Edgara Rinkēviča pretenzijas uz ārlietu ministra amatu daudziem šķita nepamatotas. Kā tad tā? Pats Rinkēvičs partijā neiestājās, vēlēšanu cīņas nepiedalījās un ne no kā saņem kāroto ārlietu ministra posteni. Tā tās lietas nenotiks, likās dažiem Zatlera partijas biedriem, kuri netika uzņemti tā dēvētajā «kodolā». Tad nu šie atstumtie izvedoja savu «kodolu». Viņi, vēloties nedaudz pamainīt amatu sadalījumu un citu iespēju neredzot, izraudzījās spert šādu politiski riskantu soli. Lai arī var teikt, ka viņiem jau no sākta gala bija ieplānota tieši šāda «dzeguzes olas» loma, olšteiniešu atšķelšanās ir riskants solis, jo pie zināma politisko spēku sadalījuma viņi var nonākt pilnīgā politiskā izolācijā un perifērijā. Jau pirmajā Saeimas sēdē viņi sēdēja no visiem atstatu pašā maliņā.
Ļoti iespējams, ka visa koalīcijas veidošana var atsākties no gala. Zināmas iespējas palikt valdībā parādījušās ZZS. Cerības iekļauties koalīcijā parādījušās arī Saskaņas centram. 11. Saeimas pirmā sēde izvērtās par melno dienu Zatleram, bet ne pārējiem politiskajiem spēlētājiem. Zatleram šī bija atklāsmes diena, kas viņam parādīja viņa paša īsto vietu uz Latvijas politiskās skatuves. Labi, ka tas notika tik ātri. Latvijai tas noteikti maksāja mazāk nekā tad, ja Zatlera uzpūstās autoritātes balons būtu plīsis vēlāk.
