Nepaguva Zatlera Reformu partija (ZRP) lāgā iekārtoties Saeimas stallī, kad tai jau gadījās seši kumeliņi. Daži no šiem kumeliņiem bija bijuši ZRP bundzinieki un vēl pirms tam paspējuši pazīst arī citas politiskās mātes. Kā jau daudzi Saeimā. Kā jau daudzi. Tomēr seši – tas ir liels (pār)metiens.
Pirmkārt, šiem sešiem un arī visiem pārējiem no ZRP ievēlētajiem par saviem deputāta krēsliem jāpateicas ne jau savam publiskajam šarmam vai politiķu ķērienam, bet tikai Valdim Zatleram. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā tie nebija ne sevišķi sliktāki, ne sevišķi labāki par konkurentiem. Tātad ZRP vēlētāji pamatā balsoja ne jau par «spilgtām un intelektuāli augstvērtīgām» personībām šajā sarakstā, bet par paša Zatlera radītu ilūziju, par cerību, ka 11. Saeimā toni uzdos, teiksim, Zatlera frakcija, kura allaž turēsies viņa brašo paziņojumu augstumos.
Taču, otrkārt, uzbūvēt partiju, kā pienākas, Valdis Zatlers nepaspēja vai nespēja. Tādēļ nav īpaši jābrīnās, ja veikli cilvēciņi ZRP sarakstu izmantoja vien par plostu, lai novestu savas miesas Jēkaba ielā. Un, ciktāl runāt par ZRP, tā arvien vairāk sāk man šķist vien tehnoloģisks, cinisks projekts, kura nolūks bija kārtējo reizi nopirkt vēlētājus ar pārmaiņu ilūziju. Tas izdevās. Pateicoties gājienam ar ZRP, acīmredzot tuvākajā laikā izdosies iztikt bez būtiskām izmaiņām varas konjunktūrā. Manuprāt, ZRP nemaz negrasās definēt alternatīvu apliecinošu politiku. Turklāt vēl izdevās vairot pretestību oficiālajai etnopolitikai, kas ikvienai nestabilai varai var kalpot kā tās mazspējas attaisnojums. Kā politiska organizācija ZRP varētu būt savu lomu jau nospēlējusi. Jo samērā ar sākotnējām ambīcijām, samērā ar Valda Zatlera prasībām 10. Saeimai ZRP jau uzvedas kā potenciāla politiska mēbele. Tā esot koalīcijas «kodols», bet sazin kāpēc koalīcijas veidošanā pirmo vijoli tā nespēlē. To spēlē Vienotība. Pat «kodola» lomu ZRP tiecas uzturēt nevis ar autoritāti un svaru koalīcijā, bet ar speciālu atrunu (veto tiesības) vienošanās dokumentā. Nu, pēc tam, kad no ZRP aiziet sešas «netīrās balsis» (manuprāt, tikai divi no visiem atkritējiem un pārbēdzējiem kopš 5. Saeimas nebūtu pelnījuši šo apzīmējumu), aplaimot ZRP ar šādām veto tiesībām nav nekāda pamata.
Treškārt, pavisam bēdīgi, ja šie seši atkrituši ne tāpēc, ka ZRP prakse nesakrīt ar sākotnējiem ideāliem, bet gan tāpēc, ka partija nespēj sadalīt vietas pie siles tā, kā šiem sešiem gribētos (sk. tvnet.lv, ves.lv). Tas liecina, ka 11. Saeimu varētu raksturot «laba» tradīciju pārmantojamība.
Ceturtkārt, «netīrās balsis», protams, padara koalīciju vēl nestabilāku. Atkritēji no ZRP par aiziešanas iemeslu sauc politikas izpratnē vien taktiskas domstarpības (demokrātijas un uzticības trūkums, kas ZRP nekādi vēl nevarēja tapt hronisks; pretenzijas Sprūdža izvirzīšanai un koalīcijai ar SC...). Varbūt ZRP ir darīšana ar diletantiem, kuri nevēlas pieprasīt diskusiju par savu viedokli partijā un tā padarīt partiju gan veselīgāku, gan disciplinētāku. Vai arī ZRP tiem bijusi tikai autobuss līdz Saeimai. Kad nu esam klāt, tad – paldies, ka atvedāt, tālāk mēs kaut kā paši... Slikti nav vis tas, ka partiju, kuras kristalizācijas, sastrādāšanās u.tml. laiks bijis ļoti īss, pamet kādi cilvēki. Slikti ir tas, ka šiem ļaudīm partija bija vajadzīga tikai izmantošanai. Saeimai var iznākt darīšana ar lielisku šantāžas grupu. Par to, ka ZRP un Vienotība vairs nebūtu iekšēji irdenas, nav nekādas pārliecības. Koalīcija būs drīzāk trausla nekā spēcīga. No vienas puses – koalīcijā atkritējus nez vai ņems, par opozīciju tie sevi diez vai pasludinās. Visticamāk, turpat vien pie koalīcijas ārdurvīm grozīsies. Pa rokai. Jo «netīrās balsis» var izrādīties ļoti noderīgas un pieprasītas. Bet – no otras puses – situācija var izrādīties tik labila, ka arī destruktīvas pabiras noder un tām var būt sava loma gan koalīcijas stutēšanā, gan atsevišķos balsojumos.
Piektkārt, «staigāšana» Saeimā ir jau parasta parādība, nevis ārkārtas gadījums. Manā uztverē pēdējos padsmit gados Saeimas pamatu nav veidojuši patstāvīgi politiķi. Ir bijuši partiju, frakciju līderi, virkne aktīvu cilvēku ap tiem un balsotāji. «Purvs», kas sasaukuma gaitā likumdevēja līmeni tā arī nesasniedz. Taču nav tā, ka «purvs» neapzinātos savu nozīmi. Katrā ziņā līdz šim tam lieliski izdevies uztiept Saeimai savu pārliecību, ka vara pirmām kārtām ir iespēja labi iekārtoties. Iespējams, Valdis Zatlers sākotnēji bija iedomājies ZRP kā partiju, kuras stilu nosaka ne tik daudz līderība, cik koleģialitāte. Iespējams, tieši tāpēc ZRP šobrīd izskatās visai nesavākta, pat komiska. Pieteiktās pozīcijas, idejas netiek novestas līdz konsekvencei un konsekventi uzturētas. Tā ir vai nu līdera, vai perfektas komandas atbildība. Par perfektu komandu ZRP nez vai vēl var uzskatīt. Un tad nav brīnums, ka sešiem neiztur nervi un tie pieņem lēmumu, ka bez šīs partijas spēs iekārtoties varā labāk.
