Pēc amerikāņu parauga rīkotās priekšvēlēšanās Francijas sociālistu partija par savu kandidātu nākamgad paredzētajām prezidenta vēlēšanām izvēlējusies 57 gadus veco Fransuā Olandu.
Pēdējo mēnešu laikā veiktās socioloģiskās aptaujas liecina, ka viņam ir lielas izredzes vēlēšanās pieveikt pašreizējo prezidentu Nikolā Sarkozī un pēc 17 gadu pārtraukuma ievest kreisos spēkus Elizejas pilī. Pats F. Olands gan atzinis, ka īstā cīņa tikai tagad sāksies.
Reuters atgādina, ka Francijas kreisie spēki vēl pavasarī cerēja, ka viņu kandidāts nākamā gada aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās būs tobrīd Starptautiskā Valūtas fonda rīkotājdirektora amatu ieņemošais Dominiks Stross-Kāns. Principiāla vienošanās par viņa kandidēšanu jau bija panākta, turklāt aptaujas liecināja, ka D. Stross-Kāns ir populārāks par N. Sarkozī. Šos plānus izjauca bēdīgi slavenais skandāls ar Ņujorkas viesnīcas Sofitel istabeni, un sociālistiem nācies steigšus vienoties par jaunu kandidātu.
Partijas priekšvēlēšanas tika rīkotas divās kārtās – no sešiem kandidātiem sākumā tika atsijāti četri, bet pagājušās nedēļas nogalē notika izšķirošais balsojums, kurā F. Olanda pretiniece bija līdzšinējā sociālistu līdere Martina Obrī. Pēc provizoriskiem datiem, F. Olands saņēmis vairāk nekā 56% balsotāju atbalstu. Interesanti, ka šajās priekšvēlēšanās varēja piedalīties ikviens balsstiesīgais, kurš rakstiski deklarēja atbalstu kreisi centriskajām vērtībām un samaksāja simbolisku dalības maksu – vienu eiro. Tiek lēsts, ka abās balsošanas kārtās kopā piedalījušies no 2,8 līdz 3 miljoniem Francijas pilsoņu. Kaut gan daudzi valdošās partijas UMP politiķi kritizējuši sociālistu sarīkotās priekšvēlēšanas kā svešas Francijas tradīcijām un tautas mentalitātei, pat viņiem nācies atzīt, ka tās kalpojušas kā lieliska bezmaksas reklāma kreisajiem. Pēdējā mēneša laikā Francijas mediji daudz vairāk uzmanības veltījuši peripetijām ap sociālistu kandidāta izvēli nekā prezidenta un valdības vadītāja Fransuā Fijona paveiktajam. Neoficiāla informācija liecina, ka UMP pirms 2017. gada prezidenta vēlēšanām varētu rīkot līdzīgu balsojumu par savu kandidātu – nākamgad, visticamāk, uz prezidenta amatu vēlreiz kandidēs N. Sarkozī, kurš oficiāli par savu lēmumu plānojis paziņot novembra sākumā.
«Man vēl jāaug, lai spētu attaisnot no Nikolā Sarkozī politikas nogurušās franču tautas cerības,» uzstājoties savu piekritēju priekšā, sacījis F. Olands. Kaut gan viņš laikā no 1997. līdz 2008. gadam ieņēmis sociālistu partijas līdera amatu, oponenti regulāri atgādina, ka F. Olandam trūkstot pieredzes, jo viņš nekad nav strādājis valdībā – M. Obrī var lepoties ar savulaik ieņemto nodarbinātības ministres amatu. Tomēr AFP norāda, ka šo defektu jaunais sociālistu kandidāts mēģina pārvērst efektā, uzsverot, ka tieši šā iemesla dēļ viņam būs vienkāršāk pozicionēt sevi kā «pārmaiņu kandidātu».
F. Olanda nometne mēdz atgādināt, arī pašreizējam ASV prezidentam Barakam Obamam pirms ievēlēšanas nebija izpildvaras pārstāvja pieredzes.
Kritizējot N. Sarkozī un viņa valdības politiku, F. Olands mēģina balansēt starp tradicionālām kreisajām vērtībām un sociālās jomas aizstāvēšanu un nepieciešamību sabalansēt Francijas budžetu un nepieļaut pārāk lielus tēriņus. BBC norāda, ka tipiskā kreiso stilā viņš apsolījis atcelt lēmumu par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu un izglītības sistēmas reformu, vienlaikus solot izveidot 300 000 jaunu darba vietu (turklāt valsts sektorā), kuras būtu paredzētas galvenokārt gados jauniem cilvēkiem. «Mums jāspēj panākt budžeta līdzsvars, neupurējot Franciju kā labklājības valsti, nepaziņojot par tūkstošiem skolotāju izmešanu uz ielas,» uzsvēris sociālistu kandidāts. Šim mērķim nepieciešamos līdzekļus viņš plāno iegūt, atceļot N. Sarkozī noteiktās nodokļu atlaides turīgākajiem valsts iedzīvotājiem – izskanējusi ideja ieviest progresīvāku ienākuma nodokli, jau sākot ar 4000 eiro mēnesī lielu algu. Saskaņā ar F. Olanda aplēsēm, šāds solis budžetā varētu papildus ienest 50 miljardus eiro, pusi no kuriem varētu ieguldīt valsts parāda samazināšanā. Pēdējās uzstāšanās reizēs F. Olands diezgan izlēmīgi runājis par banku un finanšu tirgu ietekmes mazināšanu, taču franču politologi norāda, ka šie paziņojumi vairāk bijuši domāti tam, lai savā pusē pārvilinātu sociālistu radikālā spārna līdera Arno Montebūra piekritējus. «Patiesībā Olands ir diezgan mēreni noskaņots kreisais,» raksta AP.
Ziņu aģentūras uzsver, ka lielākā daļa francūžu ļoti negatīvi vērtē N. Sarkozī prezidentūru. Ja prezidenta vēlēšanu otrā kārta notiktu tagad, 60% balsotāju dotu priekšroku F. Olandam, bet tikai 40% balsotu par N. Sarkozī. Turklāt šajā otrajā kārtā prezidentam vēl ir jāiekļūst, jo diezgan nopietna kandidāte ir arī Nacionālās frontes līdere Marina Le Pena. Pat ja abstrahējas no ekonomiskiem jautājumiem (arī Francijā ieviesti taupības pasākumi, turklāt šīs valsts bankas un tātad arī to noguldītāji var būt galvenie cietēji Grieķijas defolta gadījumā), francūžiem ir apnikusi N. Sarkozī popzvaigznes cienīgā izturēšanās un mūžīgā augstprātība. Ne velti pēdējos gados notikušajās vēlēšanās – gan municipālajās, gan Senāta – sociālisti guvuši lieliskus panākumus. Pašreizējā prezidenta popularitāti nav veicinājusi pat viņa dedzīgā rīcība, iesaistoties Lībijas līdera Muammara Kadāfi gāšanas kampaņā, atgādina Reuters.
