Pirmajā oktobra nedēļā, apdzīvojot dažādas telpas Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, notika jau otrais Latvijas Kultūras akadēmijas jauno režisoru izrāžu festivāls Patriarha rudens. Tā programmā bija deviņi jauno mākslinieku iestudējumi – gan dramatiskā teātra, gan laikmetīgās dejas izrādes, ārvalstu un pašmāju autoru darbu interpretācijas.
Manu uzmanību saistīja divu mūsu literatūras klasiķu darbu skatuves versijas – scenogrāfa arodā sevi spilgti apliecinājušā un teātra režijas 3. kursā studējošā Reiņa Suhanova mācību darbs Dullais Dauka un viņa studiju biedrenes Paulas Prozorovičas Centrifūga.
Reinis Suhanovs telpu bija atstājis scenogrāfa Rūdolfa Bekiča ziņā, kurš ar minimāliem līdzekļiem radījis sadzīviski konkrētu un reizē tēlaini ietilpīgu vidi. Izspēlējot deviņas Sudrabu Edžus darba epizodes, Daukas stāsts atklājas romantiskā varoņa gaismā – kā aprobežotās vides un pāri tai stāvošā Daukas gara brīvības, mākslinieka konflikts. Uzmācīgā horizonta sasniegšanas ideja ir vienīgais ceļš uz ideālo, absolūtās brīvības pasauli, un tas lieliski saspēlējas ar romantisma mākslai raksturīgo pārliecību par cilvēka spēju niecību dabas priekšā, kā arī romantiķu spēju nāvē saskatīt vilinošu valdzinājumu. Uldis Siliņš ar Daukam perfekti atbilstošu dabas bērna ārieni ilgas pēc horizonta nospēlē kā neapzinātu, bet magnētiski pievelkošu vajadzību, kā vienīgo izeju no īstenības purva.
Paula Prozoroviča, iestudējot un festivālā rādot Gunāra Priedes lugas fragmentu, izvēlējusies riskantu pieeju, jo tā paredz topošajiem aktieriem grūtu uzdevumu. Darbībā iesaistītie visu laiku ir uz skatuves – vienā galda pusē, bet otrā sēž skatītāji. Esot tieši darbībā neiesaistītiem, aktieriem tomēr jādzird notiekošais, jo reakcija, attieksme atbilstoši tēla līnijai ir vērojama. Aktieru spēja no nosacīti pasīvā stāvokļa pārslēgties aktīvajā, turklāt psiholoģiski smalkā un precīzā spēlē, ir pat apbrīnojama. Īpaši izcelt gribētu Rūtu Dišleri Irmas lomā par ārēji apvaldītu, bet smalki izjustu tēlojumu. Jāatzīmē arī Latvijas Mākslas akadēmijas 2. kursa studentes Marijas Rozītes scenogrāfiskais risinājums – zem galda samestais siens. Tādējādi veiksmīgi apvienotas divas darbības vietas – māja un šķūnis, bet izrādes izskaņa ar aktieru sagulšanos sienā un vecu fotogrāfiju aplūkošanu saauž kopā tagadni un pagātni, piemiņu un atmiņas.
Sarežģītu, bet tieši tāpēc interesantu uzdevumu sev licis topošais režisors Dmitrijs Petrenko, iestudējot Vladimira Majakovska poēmu Mākonis biksēs. Šā mācību darba savdabību rada meklējumi intelektuālā metaforisma virzienā. Topošā aktiera Kristapa Ķeseļa darbs Dzejnieka lomā ir jaunības trauksmes piepildīts, taču lomai nepieciešamās dzīves pieredzes trūkumu tas gan nekompensē.
Patriarha rudens eksperti – Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors Dž. Dž. Džilindžers, teātra kritiķes Evita Mamaja un Linda Ģībiete, režisore un kultūras menedžere Kristīne Želve, Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs un Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs, komponists Juris Vaivods – balvu – iespēju nākamajā sezonā iestudēt izrādi Dailes teātra kamerzālē – piešķīra teātra mākslas maģistrantam Elmāram Seņkovam par izrādi Kucēni no Dirty Deal Teatro repertuāra.
Ekspertu pārstāve Evita Mamaja teic, ka «Elmāra Seņkova iestudētā Biļana Srbļanovičas luga Kucēni mūs paņēma ar ambīcijām – proti, režisora individuālo rokrakstu, ko nebija iespējams nepamanīt. Tas man liekas vissvarīgākais jauna režisora darbā – nebūt remdenam, nekrāmēties ar sīkumiem, nebūt pelēkam. Nomierināties vienmēr paspēs. Pat talantīga neveiksme var būt interesanta, bet teātrim ir jābūt spilgtam. Velns slēpjas detaļās, un Kucēnos detaļas bija rūpīgi izstrādātas. Līdz ar to mums pat nebija nekādu diskusiju vai varbūtību – bija diezgan viennozīmīgi skaidrs, ka Elmārs Seņkovs ir režisors, kura rokraksts un domāšanas veids Dailes teātrī varētu būt interesants.»
