Eduards Bruno Deksnis dzimis Vācijā, uzaudzis Kanādā, strādājis Eiropas Komisijā Briselē, tagad dzīvo Latvijā. Starp ierakstiem viņa biogrāfijā – LZA goda doktors (1997) un Eiropas cilvēks Latvijā (1998). Atslēgas vārdi šajā sarunā ir kultūra un vēsture, latviešu trimda un tēvzeme, zinātnieks mūsdienu pasaulē un nacionālā identitāte.
– Vizītkartes vietā, lūdzu, pastāstiet par kultūrām, kuru ietekmē uzaugāt patālu no Latvijas.
– Man iznāca uzaugt Kanādā, Monreālas pilsētā, kur ir diezgan dzīva sadarbība starp divām kultūrām. Tā ir franču kanādiešu kultūra, kas nedaudz atšķiras no Francijas kultūras, un angļu kanādiešu kultūra, kas ne tik daudz skatās uz ASV kā uz Lielbritāniju. Es nokļuvu angļu valodas plūsmā, Makgila universitātē man apkārt bija franču kanādiešu studenti. Bija tāda savdabīga iespēja agrā jaunībā paskatīties uz Kanādas vēsturiskajiem notikumiem no diviem viedokļiem. Franču kultūras cilvēkiem tas, ka Lielbritānijas karaspēks iekaroja Kvebeku, bija traģēdija, kamēr angļu kultūras pārstāvjiem – beidzot tiks nodibināta kārtība.
– Vēlāk jums radās iespēja papildināt izglītību arī aiz Kanādas robežām. Kādas katrai no šīm augstskolām/izglītības sistēmām Amerikā un Eiropā bija priekšrocības un arī vājās puses?
– Jā, man iznāca nedaudz izglītoties augstākajā līmenī arī ASV, Prinstonas universitātē. Ir diezgan būtiska atšķirība starp amerikāņu un Kanādas universitāšu mācību sistēmām. Kanādā ir tas eiropeiskais stils, ko vēlāk redzēju arī Vācijā: proti, cilvēku nedzenāja pa taisnu taku un viņam nebija tik daudz priekšrakstu kā ASV sistēmā. Kanādas augstskolās daudz lielāka uzmanība ir pievērsta Eiropai.
Doktora disertāciju man iznāca noslēgt Lielbritānijā, Esseksas universitātē. Stiprā puse ir tā, ka cilvēkam tur dota absolūta brīvība un beigās nāc ar savu disertāciju, kad tā gatava. Vājā puse, ka doktorantūras laikā pietrūkst lekciju, kādas ASV nolasa patiesi labi mācībspēki kā ievadu konkrētā zinātnes nozarē. Tāpēc daudzi jaunieši starp bakalaura un doktora grādu no Lielbritānijas cenšas aizbraukt uz Ameriku, lai noklausītos šīs augstākā līmeņa lekcijas. Tad viņi atgriežas Eiropā.
– Esat bijis saskarsmē ar latviešu pēckara gadu trimdu, arī ar jaunāko emigrantu paaudzi. Nav noslēpums, ka Atmodas gados un vēlāk esam saskārušies ar atsvešinātības izjūtu, ka vārdi «Daugav’s abas malas /mūžam nesadalās» skaisti skan tikai dziesmā. Vai arī šodien aktuāls ir trimdinieka Aivara Ruņģa (1990) retoriskais jautājums: «Ko jūs zināt par mums, ko mēs zinām par jums?»
– Viens stāsts, ja runājam par veco emigrāciju, veco trimdu, kuri varbūt paši atbraukuši uz Latviju vai viņu pēcteči te viesojušies. Varbūt viņiem ir emocionāla vilšanās. Daudzi atbrauc no valstīm, kur ir plašs redzējums, un, ierodoties Latvijā, redz, ka te ir pašaura telpa.
Ļoti daudz informācijas publiskajā telpā nav tā labākā Latvijas vizītkarte, ko mēs par sevi gribētu pastāstīt plašai pasaulei. Man nav bijis pārāk ciešs sakars ar tiem, kas pēdējos gados aizbraukuši no Latvijas, atskaitot pirmo vilni 90. gadu sākumā. Tie bija zinātnieki, kas meklēja patvērumu Rietumos. Viņi bija augstas klases speciālisti, visi atraduši savu vietu un diezin vai atgriezīsies.
– Vēlreiz par pašu trimdinieku atgriešanos. Nocitēšu pāris rindas par šo dilemmu: «Atgriezties uz Latviju mums nozīmētu emigrēt uz zemi, kas jaunākajai paaudzei ir pilnīgi sveša un arī vecākiem ir vairs tikai ēna no tās zemes, ko tie atceras no savas jaunības. Pārcelties uz Latviju būtu jauna emigrācija...» (Laiks, 1996. g. 17. janv.) Tālāk izskan nožēla, ka brīvība Latvijai «daudziem atnākusi par vēlu». Dzirdēts arī gluži pretējs apgalvojums, proti, ka neatkarība pārsteigusi latviešus tai nesagatavotus.
– Brīvību cilvēki Rietumos gaidīja jau vairākas reizes. Kad Ņikita Hruščovs sāka savus apvērsumus, bija tāda doma, ka varbūt kaut kas pavērsies. Tā nepatīkamā realitāte izrādījās cita. Proti, lielākā daļa no latviešiem ārzemēs piedzima ļoti latviskās ģimenēs, bet paši un viņu bērni ļoti ātri konstatēja: tā latviešu lieta ir laba ģimenes ietvaros, bet nevar interesēt profesionāli. Tādā nozīmē paaudzei – man, neatkarībai atnākot, jau bija pāri četrdesmit –, kas bija jau ieskrējusies karjerā, Latvijā nebija ko meklēt. Par maz mums tādu uzņēmēju, tādu cilvēku, kas varētu paņemt līdzi uz Latviju ražotni un sākt šeit normālu dzīvi. Vecajai paaudzei, jā, tai brīvība bija atnākusi par vēlu. No radiem saņemtajās vēstulēs starp rindām ārā spraucās arī apātija, zināma bezcerība par stāvokli kopienā, ko sauca Latvijas PSR. Tas, ka tauta saņēmās, sasparojās, noteikti bija patīkams pārsteigums. Taču pa šiem gadiem sabiedrība Latvijā bija ļoti mainījusies, cilvēki bija pieraduši dzīvot citā vidē. Izrādījās, ka šīs abas puses nevarēja salīmēties kopā.
– Vai latviešu inteliģence Rietumos aizvien vēl diskutē par kultūras sakaru šķeltniecisko lomu un tā sauktajiem emisāriem no padomju Latvijas?
– Man liekas, ka debates par Kultūras sakaru komiteju tā lēnām nomira, vien atskaitot ortodoksus, kuri savu līniju gatavi aizstāvēt līdz kapa malai. Protams, bija cilvēki, kam ļoti grūta dzīve un kuri bija bezspēcīgi kaut ko darīt, lai saglābtu to, kas Latvijā izniekots. Viņu grūtsirdību varētu saprast, ja tā reizēm nebūtu izpaudusies tik destruktīvi. Freibergas kundze (Vaira Vīķe-Freiberga – V.H.) man stāstīja par savu negatīvo pieredzi Lielbritānijā. Ieradusies tur 1988. gadā pavadīt akadēmisko gadu Oksfordas universitātē, viņa bija stājusies sakaros ar Andrupa kungu (Jānis Andrups, literatūras kritiķis, Londonas Avīzes redaktors – V.H.). Freibergas kundze bija vēlējusies satikties ar dzejnieci Veltu Sniķeri, uz ko saņēmusi atbildi: «Nav vēlams...» Krietni vēlāk viņas satikās (Sniķeres kundze uzņēmās iniciatīvu visai nesen) un konstatēja, ka abas ir intelektuāli tuvas. Andrupa kungam ar dzejnieci bija savi personiski rēķini, jo viņa nepacieta dzejā mazspējīgos.
– Tā ir viena epizode. Domājot par kopainu, nevaru nepieminēt Evas Eglājas-Kristsones apskatu Okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsme un tās dinamika, kas turpinājumos nesen publicēts žurnālā Jaunā Gaita. Liekas, ka tajā nav pārdozēts ne ar melno, ne rozīgo krāsu.
– Esmu šo pētījumu lasījis fragmentos, man tas atstājis mazliet sāju sajūtu. Kāpēc? Ir pazudis konteksts. Izcelti daži akcenti, kas neapšaubāmi ir bijuši, bet es jautāju, vai tā bija pilnīga bilde. Grūti spriest, jo tolaik nebiju tuvu nevienam latviešu literātam.
Esmu jautājis tiem, kas šīs lietas pēta no citām valodām, piemēram, lietuviešiem, igauņiem. Viņi netaisa krusta karus pret savām kultūras sakaru komitejām. Vai Igaunijas operas trupa varēja viesoties Stokholmā, kur ir liela igauņu kopiena, bez savas kultūras sakaru komitejas vīzas? Jā, līdzi bija arī sekotāji. Visi zināja, kā viņi izskatījās un labākā gadījumā iedeva tiem vairāk ēst un dzert, pavaicājot, ko nopirkt no drēbēm. Mana Kanādas lietuvieša drauga māte zobārste savu tautiešu sabiedrības labad laboja zobus daudziem Lietuvas PSR diženajiem.
Derētu izpētīt, kā Anšlavs Eglītis nonāca pie savas naidīgās attieksmes pret kultūras sakariem. Kā latviešu sabiedrību emigrācijā ietekmēja viņa grāmata Piecas dienas un kāpēc tā tika uzskatīta par svēto Bībeli. Tam gan nepietiktu ar rakstu, vērts būtu veltīt veselu monogrāfiju.
– Oktobra nogalē Rīgā sanāks Pasaules latviešu zinātnieku 3. un Letonikas 4. kongress. Kas gaidāms sekcijā, kurā aplūkos latviešu trimdas lomu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā padomju okupācijas laikā?
– Tā būs tikai viena no 46 sekcijām. Uzstāsies daudzi pētnieki, arī no Austrālijas atbraukušie politisko aktivitāšu veterāni, kas kongresā pastāstīs, kā baltieši piektajā kontinentā veiksmīgi sacēlās pret Austrālijas leiboristu valdības lēmumu 1974. gadā neatzīt Baltijas valstu okupāciju. Skatoties uz trimdas pasākumiem, redzu, ka daudzos pētījumos tiek izmantoti sekundāri avoti – avīzes, grāmatas, memuāri. Tiesa, savā laikā Edgars Andersons pirmais aizbrauca uz Lielbritāniju, lai ielūkotos atslepenotos fondos.
Kur atrodas trimdas politisko organizāciju arhīvu materiāli? Tādi ir Latvijas Valsts arhīvā. Pa diplomātisko līniju ir sarežģītāk, jo tie izkaisīti starp vairākām vietām Latvijā, arī ārzemēs. Interesanti lasīt, piemēram, mūsu diplomātu un privātpersonu iesniegumus Valsts departamentam Vašingtonā. Jundža kungs (Tālavs Jundzis, LZA akadēmiķis – V.H.) iepazinies ar to, kas noticis Austrālijā un Jaunzēlandē. Pats biju aizbraucis apskatīt, kas glabājas arhīvos Lielbritānijā un Francijā. Tā veidojas kaut kāds kopsavilkums par to, kas un kur atrodams par latviešu politiskajiem demaršiem.
– Ir arī negaidīti atradumi?
– Viens no emocionāli šarmantākajiem uzbrukumiem bijis 1950. gadā, atskatoties uz desmitgadi kopš padomju karaspēks okupēja Latviju. Ap 160 vēstules tika iesūtītas tālaika Francijas prezidentam Vinsentam Auriolam, izsakot dziļu sašutumu un pārmetumus, kāpēc Francija neko nav darījusi. Dīvainā kārtā šīs vēstules ir saglabātas Francijas Ārlietu ministrijas arhīvā Parīzē. Liela daļa no tām rakstītas latviešu valodā. Rakstītāji bija trimdas latvieši, daudzi vēl no nometnēm Vācijā. Arī kāda latviešu ģimene no Misisipi pavalsts nostūra. Ja vien būtu līdzekļi, būtu vērts tās pārpublicēt.
– Eiropā tagad vairāk spriedelē par imigrāciju un to, cik augstas sienas būvēt pret nelegāliem ieceļotājiem. Bet kā ar emigrācijas tēmu? Cik tā aktuāla?
– Kauņā ir Emigrācijas institūts, budžeta iestāde, kas darbojas Vītauta Dižā universitātes paspārnē. Tas turpina pētīt ne tikai lietuviešu emigrāciju pagājušajā gadsimtā, bet sadarbojas arī ar poļiem, ar igauņiem. Tādējādi tiek pacelta šādu pētījumu nozīmība un piesaistīts papildu finansējums. Ja latvieši grib pētīt savu kultūrvēsturi, vajadzētu piesaistīt zinātniekus arī no Vācijas, Polijas un citām Eiropas valstīm. Izveidot lielākas pētnieku grupas, centrējoties nevis uz kaut ko vispārēju, bet skatīties, kā notika kultūru savstarpēja ietekme.
Vēl nesen atklājās, ka daudzās ES valstīs emigranti ir ļoti maz pētīts jautājums. Visām tautām, arī lielajām, šī ir problēma: kā reaģēt uz to, ka aizbrauc pašu cilvēki un kā uzturēt ar viņiem sakarus?
– Pirms 20 gadiem Rīgā notika Vispasaules latviešu zinātņu kongress. Jau tad kā moto tika izvēlēti vārdi «Zinātnei nav tēvzemes, bet zinātniekam tā ir». Tagad, kad ir tik daudz jaunu saziņas kanālu, kad globālais tīmeklis pieejams Tobāgo golfa laukumā, varbūt mainās tādu forumu sākotnējā jēga. Citiem vārdiem: vai varam mērīt ārzemēs dzīvojoša latviešu zinātnieka devumu pēc tā, cik viņš bieži iegriežas Latvijā?
– Man iznāca būt klāt pie daudzām pārrunām par tā saukto virtuālo pētniecības platformu, ko Eiropas Savienība mēģina izveidot. Būs virtuālās pētniecības laboratorijas un tamlīdzīgi. Pamatā tam doma, ka Eiropas zinātnieki it kā dalās divās kategorijās. Vieni ir ļoti kustīgi, kuri labprāt pavada zināmu laiku kādā jaunā zemē. Tie, kas zina spāņu valodu, piemēram, brauc uz Argentīnu. Daļa atgriežas, daļa paliek.
Otri ir zinātnieki, kuriem patīk pētīt savu tēmu ierastā komforta apstākļos. Tas nav tāds urrānacionālisms, kad mājas priekšā zinātnieks uzvelk Francijas karogu pat svešumā. Var respektēt šos cilvēkus, kas ar zinātni nodarbojas ļoti augstā līmenī, bet nejūt vajadzību pārcelties un dzīvot svešā vidē. Zinātniekam ir arī bērni un ģimene, kam nāktos sekot šai izvēlei, teiksim, pārcelties no Portugāles uz Kaliforniju vai citviet, kur nav portugāļu valodas vides.
Virtuāli ir iespējams zinātniekam Kalifornijā sadarboties ar kādu, kas strādā Rīgā. Protams, ja te ir konkrēta aparatūra. Pastāv doma šādus augstas tehnoloģijas centrus veidot pasaulē tikai vienā divās vietās, lai pēc tam iegūtos datus izmantotu un apstrādātu daudz plašāka zinātnieku kopiena.
– Tāda būtu netālas nākotnes vīzija. Taču pieļauju, ka šoruden, kopā sanākot latviešu zinātniekiem, izvirzīsies arī jautājumi, kurus risinot neiztiks bez Latvijas izglītības politikas un kultūrvēstures tuvplāna?
– Tajā ziņā domāju, ka ļoti svētīgi visiem latviešu izcelsmes, latviešu vai Latvijas valstij piederīgiem zinātniekiem uz dažām dienām iegriezties Latvijā, lai nodibinātu sakarus. Vienoties par to, kā viņi redz iespējas tālākai sadarbībai, un arī piedāvāt jaunajiem zinātniekiem iespēju stažēties citu valstu laboratorijās. Svarīgi dabūt plašāku redzējumu uz ļoti specifiskiem zinātnes sasniegumiem. Arī ne visi tulkojumi angļu valodā, kas parādās Latvijā, dara godu zinātniskajam darbam, kas ticis tulkots. Viegli pateikt: neviens necitē mūsu darbus. Būsim paškritiskāki.
– Viens no jautājumiem, par kuru gaidāmas diskusijas arī kongresā Rīgā, būs nacionālā identitāte. Ko jums nozīmē latvietība kultūrvēsturiskā dimensijā? Kā izjūtat latvisko un eiropeisko identitāti?
– Kanādā mēs tikām audzināti kā eiropieši. Tas bija kopīgs visiem baltiešiem. Nebija vienkārši pamatot, kas tie tādi latvieši kanādieši.
Eiropā, kur nonācu jau 1969. gadā, bija citāda attieksme. Tur nebija šīs domas, ka vajag izvēlēties starp latvieša un kanādieša vai starp latvieša un angļa identitāti. Eiropas identitāte ir interesanta tajā ziņā, ka tai ir ļoti daudzas atsevišķas šķautnes. Teiksim, man viegli sarunāties angliski ar kolēģi no Grieķijas, kamēr skaram līdzīgu pieredzi. Kad sākam dziļāk runāt par savu piederību, viņam vairs nav viegli saprast, kāds pārklājums tai latvieša identitātei ar Eiropas identitāti.
Latvieša identitāte balstās uz mūsu valodu, nacionālo kultūru un savas vēstures izpratni. Skolas gados man vislabāk patika brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki un Aleksandra Čaka Mūžības skartie. Kad ar lieliem kavējumiem no Latvijas sāku saņemt Literatūru un Mākslu un Karogu, iepazinos ar sev ļoti svešu pasauli. Nekad neiemācījos līdz galam saprast zemtekstus, kā to spēja cilvēki Latvijā.
– Varbūt, pārfrāzējot zināmo sentenci, varam teikt: «Pasaki, kādu informāciju diendienā patērē, es pateikšu, kādas vērtības tavā dzīvē ir noteicošās»?
– Tie, kas Latvijā dzīvo krievu informācijas telpā, pa īstam nejūt vajadzību pēc jaunumiem no latviešu informācijas telpas. Diemžēl tas atklājas, arī lasot pētījumus, ko par mums veikuši nelatvieši.
Trimdas laikā latvieši ārzemēs noraidoši izturējās pret informāciju, kas nāca krievu valodā (pastarpināti tulkotu angliski). Pēcpadomju apstākļos stāvoklis ir nedaudz mainījies.
Kas man grūti saprotams šodien, ir Latvijas latviešu pārlieku lielā interese redzēt pasauli caur Krievijas informācijas telpu. Pat par Krievijā notiekošiem būtiskiem procesiem grūti, gandrīz neiespējami iegūt pārskatu, pētot vien katru līkloci Krievijas informācijas telpā.
