Prieks bija skatīties, cik elegants padevās 11. Saeimas starts. Dinamisks, atraktīvs, mistisks, pilns kaislību, prieku un bēdu. Nevar lāgā saprast, kas, piemēram, bija galvenais nolūks, – neievēlēt Valdi Zatleru par spīkeru vai sagraut pieteikto koalīciju. Nu jādomā, ka šajā Saeimā stabilāko koalīciju varētu izveidot Nacionālā apvienība un Saskaņas centrs.
Kopā ar ZZS. Jo organizācijas, kurām ir vismaz kaut kādas principu, ideju pazīmes vai paliekas, pat neraugoties uz kategoriski nesamierināmām pretrunām, noteiktās situācijās spēj sadarboties labāk nekā organizācijas, kurām, izņemot pašlabumu, nav it nekāda virsmērķa. Tāpat cilvēki ar stāju un godaprātu nedomās pie degošas mājas, kādā un cik «pareizā» partijā tie ir, bet kopā darīs, ko varēs. Neatsakoties no savām pretrunām un neaizmirstot tās. Bet, lai arī vidus starp abām 11. Saeimas ietvaros polārajām organizācijām šobrīd izrādījies ne tikai gļēvs, bet arī iekšējo rēķinu kārtošanas, nevis valsts pārņemts, NA un SC koalīcijas nebūs. Neviena no abām apvienībām, atskatījusies uz saviem vēlētājiem, nespēs palūkoties pāri sev uz valsti kā iespējamo kopīgo mērķi konkrētā situācijā, kas, manuprāt, prasa pārideoloģisku mobilizāciju.
Nākamo stabilāko koalīciju šajā situācijā varētu veidot ZRP, SC un ZZS. Tikai tad ZRP frakcijai būtu laikus jāizkrata no sava mēteļa iespējamie atlikušie svārstīgie elementi, kuri politikā nākuši pozēt vēlētājiem, nevis panākt tiem tīkamu rezultātu konkrētā situācijā. Pat ja ZRP frakciju pamet vēl kādi septiņi astoņi politikas profāni, tad visu triju partiju raksturs var izrādīties pietiekami nordisks un savstarpēji korekts, lai uzturētu stabilu vairākuma koalīciju.
Cita lieta, ja ZRP nupat saņemto potenciālo koalīcijas partneru pērienu (Valda Zatlera neievēlēšanu spīkera amatā, lai arī visi trīs «partneri» par to bija iepriekš vienojušies) uzskata par pelnītu un atvainojas Vienotībai par Valda Zatlera slikto uzvedību, atlaižot 10. Saeimu un vēl bezkaunīgi piekrītot kandidēšanai uz spīkera amatu. Ja ZRP noslaukās un turpina smaidīt līdzšinējiem partneriem, tad veidojas koalīcija, kuras stabilākais loceklis ir Nacionālā apvienība un pēc būtības premjerministrs nu būtu jādeleģē tieši NA.
Jo Valsts prezidentam ir taisnība – vēl nesākusi lāgā darboties, šī koalīcija jau nav sevi attaisnojusi. Tās «kodols» (ZRP) izrādījies trausls un sadrupis. Nav nekādu garantiju, ka ZRP frakcijas drupšana beigusies. Savukārt koalīcijas «paplašinātais kodols» (ZRP un Vienotība) uzskatījis savstarpējām attiecībām par labāku acīs teikt vienu, bet aizmuguriski darīt ko citu. Līdz ar to jau pirmajā 11. Saeimas sēdē apliecinot, ka vismaz šie divi iepriekšējo politikas kvalitāti mainīt netaisās un savtīgas intrigas tajā aizvien valdīs pār atklātām attiecībām. Norunas arvien nebūs saistošas, politika noturīga, spēles noteikumi – stabili. Kāda jēga prezidentam nominēt premjerministru, ja pat koalīcija, no kuras tas nāktu, nav garants potenciālās šā premjera valdības noturībai? Valdību maiņa ir dabiska lieta, tomēr būtu svarīgi, lai krīzes situācijās gan likumdevēju, gan izpildvaru dažādas demaršu lēkmes piemeklē iespējami reti. Bet nule veidotā koalīcija pirmajā 11. Saeimas sēdē pavēstīja, ka nevar garantēt stabilu valdību. Tās vairākums ir irdens, nekonsekvents un savu iekšējo problēmu pārņemts.
Bet nu kļūs vieglāk piemirst Latvijas politiskās sistēmas slimības. Jo parādījies tāds peramais neveiksminieks kā Valdis Zatlers. Taču, lai kādi bija motīvi, lai kā vērtētu 10. Saeimas atlaišanas formālo lietderību, 28. maijā Valdis Zatlers nepārprotami norādīja uz Latvijas politiskās sistēmas samaitātību. Nu tas viņam atmaksājas. Viņam atmaksājas arī sabiedrības vājums. Proti – tas, ka Valdis Zatlers neatklājās kā tāds līdera tips, uz kādu daudzi bija cerējuši. Vadonis auniem. Tā ir vilšanās, kas robežojas ar dusmām. Lielā mērā Valdi Zatleru tagad apsaukā par viņa tēlu, kas nav apmierinājis kārtējā elka gaidas. Bet, ciktāl runāt par viņa politiskajām kļūdām kā tādām, tiktāl tās pagaidām sevišķi neizceļas un nav bijušas kaitīgākas par Dombrovska, Kampara, Āboltiņas, Kalvīša vai Godmaņa kļūdām. Taču tas jau ir atsevišķa pamatojuma vērts. Skaidrs, ka arī Valda Zatlera taktisko kļūdu dēļ ZRP vairs nevar būt tās vai citas koalīcijas centrs. Varbūt ZRP bija tikai vagons, kas dažus atveda līdz varai. Bet, ja tā nav, tad ir labi, ka ZRP ļoti ātri dabūja pa muti no visām pusēm, – ij no politikas ķēķa, ij no politikas skatītājiem. Jo nu ZRP ir lielākas iespējas savākties un apliecināt, ka tā nav pārpratums Latvijas politikā. Nu ZRP ir lielākas iespējas atcerēties, ka vēlētāji to atšķirībā no citiem ielaida Saeimā nevis par skaistām acīm un veciem, sen pazīstamiem deguniem, bet par noteiktu principu. Un kalpot tam. Nevis spēlēt politiku.
