Anda Bērziņa, 23 gadus vecā Alises Rozes Dizaina studijas studentu teātra vadītāja, uzskata, ka ceļā uz lieliem darbiem un sasniegumiem «no ārpuses svarīgs ir tikai pirmais grūdiens, tālāk jau ejam paši». Sarunā par bērnību, teātri, spītu un sapņiem viņa atklāj, kuri ir bijuši nozīmīgākie grūdieni viņas dzīvē.
Anda uzaugusi netālu no Rūjienas, vietā, ko sauc par Naukšēniem. Viņa uzskata, ka tieši tas rosinājis viņā neviltoto mīlestību pret dabu. «Tas ir tas, kas man kā ne pilsētā uzaugušai nav svešs. Ik pavasari priecājos par pirmo krāsaino tauriņu, kurš uzlido uz balkona, par sniegpulkstenītēm. Arī par pirmo pieneņu pārīti. Ir jauki, ka pēc drūmajiem gadalaikiem šos krāsainos dabas vēstnešus var atrast arī lielpilsētā, ja vien skatās sev apkārt,» stāsta Anda. Vaicāta par to, kas ir spilgtākais, kas palicis atmiņā no dzīves Naukšēnos, viņa bilst, ka tā ir pasakainā bērnība, kādu novēlētu katram – «atmiņas par māju izjūtu, pankūku smaržu svētdienu rītos un vecajām multfilmām».
Ar bērnību Andai saistās arī pirmā teātra pieredze. «Mana pirmā loma bija bērnudārzā, kur spēlēju vardi. Tas bija pamatīgs aizvainojums, jo vēlējos galveno lomu,» viņa teic. Nedaudz vēlāk, pirmajā klasē, Anda pati nolēma organizēt ludziņu Pelnrušķīte klases audzinātājai, piešķirot sev karalienes lomu. Viņa stāsta, ka skolas laikā bijusi ideju autore arī citiem priekšnesumiem, taču pati nopietni sākusi spēlēt teātrī 10. klasē, kad pēc kādas izrādes viņas mamma apvaicājusies Rūjienas amatieru teātra režisorei, vai Anda var tajā spēlēt. «Tas arī bijis viss, kā man šai ziņā palīdzēts. Bet tā jau ir – vajadzīgs tikai pirmais grūdiens, tālāk ejam paši,» viņa atzīst.
Meklē drošību
Pēc vidusskolas beigšanas dzīves ceļi Andu veduši uz Rīgu – iestājusies Rīgas Tehniskajā universitātē, kur izvēlējusies apgūt uzņēmējdarbības loģistiku. Sapņu profesija, protams, esot saistīta ar teātra režiju, taču brīdī, kad vajadzējis izvēlēties, kurp doties studēt, meitene tam vēl neesot bijusi gatava. «Lai režisētu, vadītu cilvēkus, ir nepieciešama dzīves pieredze, bet reti kuram 18 gadus vecam cilvēciņam tāda ir.» Turklāt Andai nepatīk nenoteiktība un nedrošība. «Izvēlētā profesija sniedz stabilitāti un garantiju, ka būs darbs, ka tevi vajadzēs, ja spēsi pierādīt savu varēšanu,» jauniete spriež. Viņa arī piemetina, ka šī profesija vieš drošību, ka sapnis «par tikko no dārza plūkta tomāta notiesāšanu pašas dārza mājiņā» tomēr piepildīsies.
Lai arī režijas studijas uz kādu laiku ir atliktas, teātris Andas dzīvē ieņem nozīmīgu lomu un aizpilda daudz laika. Kopš paša tā pastāvēšanas sākuma pērnā gada jūnijā Anda darbojas Alises Rozes mācību centrā, kur vada studentu teātri. «Viss sākās ar to, ka uzzināju, ka tur tiek uzņemti aktieri, un nolēmu aiziet. Beigās pats projekts izjuka, jo trūka finansējuma, tāpēc ņēmu vadības grožus savās rokās.»
Anda pati atzīst, ka teātris vēl ir ļoti jauns, taču, neraugoties uz to, ir bijušas jau vairākas uzstāšanās: «Piedalījāmies Dīvas ballē par godu interneta žurnālam Dīva, studentu teātra dienās RTU un Alises Rozes mācību centra izstādes atklāšanā, tāpat mums jau bijusi iespēja uzstāties muzeja naktīs Krišjāņa Barona muzejā un teātru saietā Koknesē.»
Viss tikai tāpēc...
Andas vadītā teātra repertuārā pagaidām ir vien divas izrādes – Ieslodzītās (izrāde ir par sievietēm, kuras satiekas cietumā, un to dzīvesstāstiem – autores piez.) un Prieka stāsti (izrādē apkopoti reālu cilvēku stāsti par to, kas tiem sagādā patiesu prieku – autores piez.) – kuru ideju autore ir pati Anda. Atbildot uz jautājumu par to, kā tik jaunai sievietei ienācis prātā rakstīt lugu par cietuma skarbo vidi, Anda izplūst garā stāstījumā: «Man bija attiecības, kuras beidzās, un tieši tajā laikā teātris bija nonācis līdz tam, ka nav tikai jāmācās skatuves māksla, bet jāsāk strādāt pie kāda konkrēta darba, taču atrast lugu tikai meitenēm ir neiespējami (teātrī tolaik darbojās tikai meitenes – autores piez.). Tā nu es, lai pierādītu, ka esmu gana pieaugusi, ka spēju iet uz augšu un kļūt par veiksmīgu sievieti, uzņēmos atbildību par šo darbu. Bija dota tēma sieviešu cietums, man radās idejas viena pēc otras, un sāku rakstīt. Un viss tikai tāpēc, ka viens vīrieškārtas cilvēks mani nenovērtēja, nosaucot par naivu un nepieaugušu.» Šodien Anda ir pateicīga šim dzīves pavērsienam, jo viņa dara to, ko vienmēr ir vēlējusies darīt.
Pašlaik jaunā režisore iestudē jaunu izrādi, kurā, kā viņa pati stāsta, būs kaislības, intrigas, mīlestība un beidzot arī puiši uz skatuves. «Izrāde sauksies Vārna, un tā būs par jauniešiem,» norāda Anda, piebilstot, ka arī šoreiz neiztikt bez skarbiem sižetiskiem pavērsieniem. «Bija brīdis, kad biju aizrāvusies ar detektīvromāniem, droši vien tāpēc arī manos darbos parādās nāves tēma,» viņa stāsta.
Galvenais, lai mīl
Pašlaik Andas ikdiena ir piesātināta ar daudzām un dažādām aktivitātēm un pienākumiem. «Rakstu bakalaura darbu, lai varu pabeigt studijas, un papildus tam strādāju arī Stockmann par pārdevējukonsultanti. Vēl bez tā Alises Rozes mācību centrā pildu arī sabiedrisko attiecību menedžeres pienākumus, un neiztrūkstoša ikdienas sastāvdaļa, protams, ir teātris. Mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā, taču par izrādēm un jaunām idejām domāju bez pārtraukuma,» jauniete stāsta. Cik viņas dienā ir stundu? Anda optimistiski bilst, ka tikpat, cik visiem, turklāt viņa pati ir pārliecināta, ka vēl dara par maz. «Jūtu, ka dzīvē ir iestājusies neliela rutīna,» viņa teic. Lai kliedētu ikdienas rūpes un nonāktu harmonijā ar sevi, gandrīz katru darbdienas vakaru Anda dodas uz savu mazo svētnīcu – Ziedoņdārzu. «Kādā vēlā vakarā sanāca doties garām Ziedoņdārzam, un tas ar savu skaisto strūklaku ievilināja pie sevis. Tagad tur dodos gandrīz katru vakaru – sēžu, pārdomāju dienā piedzīvoto, vēroju cilvēkus un esmu pati ar sevi.»
Jaunā māksliniece stāsta, ka pēc augstskolas absolvēšanas uz dzimto pusi doties negrasās, jo Rīgā pašlaik noris visa viņas dzīve. «Aizbraucu uz laukiem vien uz pāris dienām, kārtīgi pieēdos ar mammas gatavotajiem ēdieniem un braucu atpakaļ. Tagad nemaz nevaru ilgstoši galvaspilsētas dzīvokli atstāt, jo esmu paņēmusi kaķēnu,» stāsta Anda. Pašlaik kaķēns ir vienīgais, kas viņu gaida mājās, taču nākotnes plānos noteikti ietilpst ģimene. Pirms pusgada Anda sacīja: «Mans ideālais variants – pa dienu loģistika, vakaros teātris, nedēļas nogalēs ģimene.» Taču nu viņa domā, ka labprāt sevi veltītu tikai teātrim un ģimenei. Vēl viņa smejoties piebilst, ka sapnis esot vīrietis, kurš mājās gaida ar karbonāžu šķīvi, taču pēc mirkļa atzīst: «Ja godīgi, galvenais – lai mani mīl, gan es pati tās karbonādes mācēšu sacept. Svarīgākais ir, lai būtu tā sajūta, ka jūtos droša, ka kopā ar šo cilvēku varu būt tikai maza un trausla meitene, jo ikdienā ir jābūt spēcīgai, jācīnās par sevi.»
*
ANDA BĒRZIŅA
• Vecums: 23
• Mācījusies Naukšēnu vidusskolā
• Beigusi Rūjienas mākslas skolu
• Studē Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātē
• Strādā par pārdevējukonsultanti
• Alises Rozes Dizaina studijas mācību centrā darbojas gan kā teātra vadītāja, gan kā sabiedrisko attiecību menedžere
• Par dzīves lielāko kaislību sauc teātri
• Dzīves moto: Galvu augšā!
• Vairāk par Alises Rozes Dizaina studiju www.arstudio.lv
