Brāļu kapu komitejas vadītājs Eižens Upmanis nāk no dzimtas, kuras radītās vērtības Latvijā un Rīgā joprojām veido šīs valsts un tās galvaspilsētas vēsturi. Viņš turpina dzimtas tradīcijas un grib dzīvot šeit un tagad – valstī, kuras trešo Atmodu uzskata par savai paaudzei atvēlētu Dieva dāvanu.
Mīlestība pret Latviju un Rīgu, skarbs vērtējums tās politiķiem, sulīgi smiekli un veselīga ironija – šajā sarunā.
– Liktenim labpaticies jūsu dzimtu veidot no dažādiem mozaīkas gabaliņiem. Kas varētu būt tā līme, kura tos satur? Vai tas, ka vairākās paaudzēs esat arhitekti?
– Manas dzimtas vēsture saistīta ar Rīgu. Mans vecvectēvs ieradās no Vācijas, vecvecmamma, viņa sieva, no Kaukāza. Bija arī Vidzemes latvieši, kuri 19. gadsimta vidū par spīti baroniem un vācu mācītājiem pārgāja pareizticībā. No šīs dzimtas nācis pirmais latviešu izcelsmes pareizticīgo bīskaps – Vitebskas Aleksandrs (Zaķis). Upmaņu līnija ir latviska – Jelgava, Kalnciems. Noskaidroju, ka esmu rīdzinieks piektajā paaudzē. Vecāsmātes vecaistēvs bijis fūrmanis Pārdaugavā.
Mājās vienmēr uzskatīja (un es arī tā domāju) – mums ir rīdzinieku identitāte. Vienmēr esmu sevi uzskatījis par latvieti. Lai cik būtu komiski, vectēvs, kurš mani uzaudzinājis un kuram nebija ne pilītes krievu asiņu, tika uzskatīts par krievu arhitektu. Viņa tēvs, kuram bija tikai poļu un prūšu asinis, arī! Šajā daudzu kultūru saskarsmē esmu izaudzis un vienmēr priecājies, ka bijusi iespēja izaugt vidē, kur tika glabāti dzimtas nostāsti un arī saglabātas īsta koka mēbeles un lietas, kas saistītas ar 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu. Mēbeles vecvectēva skolnieki gatavojuši Rīgas amatniecības skolā pēc viņa zīmējumiem... Es bērnībā gatavoju stundas pie tā paša rakstāmgalda, pie kura vecvectēvs labojis savu skolnieku darbus. Ja ne nu gluži Rozentāla un Purvīša, kaut arī tie bija viņa skolnieki, tad daudzu citu vēlāk ievērojamu amatnieku un meistaru darbus gan. Tagad mans jaunākais dēls, ejot garām skolai, pie kuras novietota piemiņas plāksne viņa vecvecvectēvam Maksam Šervinskim, saviem klasesbiedriem rāda – tas ar ūsām ir mans sencis!
– Senču radošais nospiedums aizvien ir saglabājies. Rīgā – jūgendstila aizsācēja, Rīgas amatniecības skolas direktora Maksa Šervinska paveiktais, Latvijā – sinodālā arhitekta Vladimira Šervinska projektētie dievnami. Tomēr nesen atgādinājāt par to, sarīkojot Maksam Šervinskim veltītu izstādi. Kāpēc?
– 2009. gadā uztaisīju izstādi, veltītu vectēva 150 gadu jubilejai. Tā bija iespēja sabiedrību iepazīstināt ar vēsturiskas personības devumu, jo mājās ir saglabāti viņa rasējumi, dizainētās mēbeles un citas vēstures liecības. Tas arī pieder pie tradīciju pārmantošanas.
Ir labi, ka vecvecāki šīs tradīcijas nodod mazbērniem. Kad vectēvs atgriezās no lēģera Komi republikā, vecāmāte jau bija mirusi – nesagaidīja viņu pāris mēnešus. Visas rūpes un sirsnību vectēvs tad veltīja man. Atceros, staigājām pa Rīgu, viņš stāstīja par savu ģimeni, par ēkām, rādīja arhitektūras stilus, kopā gājām uz baznīcu, braucām uz Nāves salu. Mājās brīvi runājām par vēsturi. Es varbūt pat par daudz pārņēmu viņa gaumi un attieksmi. Tas ietekmēja mani vistiešākajā veidā un noteica manu personību. Tāpēc esmu konservatīvs. Uzskatu veselīgu konservatīvismu par pozitīvu īpašību. No manis grūti sagaidīt, lai atsakos no visa vecā. Drīzāk man patīk to izpētīt un atrast kaut ko interesantu.
Lielie kapi kopš bērnības radījuši fantastisku iespaidu, tāpēc mani tie ir vienmēr interesējuši. Vectēvs bija Latvijas Pareizticīgo baznīcas sinodālais arhitekts, bet pēc Pirmā pasaules kara projektēja arī karavīru kapu pieminekļus. Man bija milzīga interese, kad viņš par to stāstīja. Tā sanācis, ka tagad mans darbs jau 20 gadu saistīts ar karavīru kapiem, bet Lielie kapi ir hobijs, katru gadu cenšos tur atjaunot kādu kapavietu. Mani bērni ar to gan nenodarbojas.
– Ar kādiem stāstiem viņi uzauga?
– Protams, arī ar šiem. Bet bērni vecākus....
– Nerespektē.
– Jā, ļoti labs vārds. Bērniem ir sava uztvere. Ģimenes ēdamistabas astoņstūrainais galds, ap kuru bērnībā skraidīju es, meitai asociējas ar pērienu, ko tētis gribēja iedot. Viņa ap galdu muka no manis. Jāsaka, katrs no maniem bērniem ir dabūjis pa dibenu un, konservatīvs būdams, neuzskatu, ka tā būtu bijusi vardarbība. Dēla ģimenē bērni tiek audzināti citādi. Tas pieder pie paaudžu atšķirībām. Mani bērni ir aizgājuši katrs citu ceļu. Jaunākais dēls mācās pēdējā klasē ģimnāzijā, meita dzied. Arī apprecējusies ar mūziķi un dziedātāju.
Starp citu, vai zināt, kur satikās zēns no Baldones ar meiteni no Rīgas [tagad – mūziķi Jānis HolšteinsUpmanis un Māra UpmaneHolšteina]? Vācijā, kapu kopšanas nometnē, jo es Māru turp aizsūtīju. Visi mani bērni to izgājuši, pašreizējās dzīvesbiedres bērni arī. Mans vecākais dēls vadīja starptautiskās nometnes Brēmenē. Tagad dzīvesbiedres dēls aizbrauca vadīt nometni, kur piedalījās mans jaunākais dēls. Vecākais dēls ir biznesa maģistrs, bet viņa dzīvesbiedre – arhitekte!
– Arī jūsu mamma Tatjana bija arhitekte.
– Jā, tikai visu mūžu nostrādāja pilsētas galvenā arhitekta pārvaldē un pēc tam par pasniedzēju Rīgas Politehniskajā institūtā. Viņa sāka kā projektējoša arhitekte, bet tajā laikā arestēja vectēvu. Mammu sāka trenkāt no vienas darbavietas uz citu, viņa nevarēja Rīgā dabūt darbu.
– Šķiet, jums ir svarīgi saglabāt dzimtas tradīcijas. Vai izdodas?
– Katram jāiet līdzi savam laikam, bet ģimenes tradīcijām jāsaglabājas. Ticības ziņā vienmēr esam bijusi jaukta ģimene: vecvectēvs luterānis, viņa sieva – pareizticīgā, vectēvs un viņa sieva arī, bet mana mamma apprecējās ar luterāni. Tāpēc mājās bija divi Ziemassvētki un divas Lieldienas. Lūk, šo tradīciju cenšos saglabāt. Svinam luterāņu Ziemassvētkus, bet man kā pareizticīgajam ir svarīgi, ka uz maniem Ziemassvētkiem bērni vienmēr pulcējas pie manis. Uz Lieldienām viņi cenšas uztaisīt pashu. Ja nav tradicionālās pashas koka formas, tad katrs savās mājās izlīdzas kaut vai ar puķupodu. Nesen meita ar znotu bija ciemos, sāku kaut ko stāstīt no vēstures, viņa atgaiņājās – tēti, es to visu nespēju atcerēties! Taču interese ir. Ne velti viņi izveidojuši radurakstus portālā geni.com un arī mani tur ievilkuši.
– Jūs pats – vai radāt bērnos drošās aizmugures un dzimtas sakņu sajūtu?
– Ļoti gribu radīt. Sevišķi svarīgi tas ir šodien, kad lielā pasaule ir kļuvusi tik maza! Dēls tagad ar ģimeni uz nenoteiktu laiku aizbraucis uz Holandi, jo tur ir karjeras iespējas. Mani tas neiepriecina, bet tā ir viņa dzīve. Saknes ir svarīgas, jo tad bērnus vienmēr vilks uz šo dzimtu, uz šo zemi, uz šo māju.
– Manuprāt, dažādo asiņu sajaukuma dēļ esat izdevīgā situācijā, jo jums nevar pārmest lokālpatriotismu. Savas dzimtas kontekstā esat domājis par to, kas ir latviešu inteliģence? Vai tāda maz pastāvējusi?
– Tik šauri nevaru skatīties. Ir Latvijas inteliģence, nedalot pēc tautībām. Ar vectēvu un manu māti runājām krieviski, ar tēvu un viņa māti – latviski. Prasīju vectēvam – kas tu esi? Latvietis? Krievs? Latvijietis, viņš atbildēja. Par Latvijieša dzīves stāstu nosaucu arī nopublicētos fragmentus no viņa atmiņām. Zināt, man tas ir reizē apvienojošs un šķeļošs elements. Krievu žurnālisti jautājuši, vai man ir iekšējs diskomforts. Nē, nav. Ne mirkli. Es stingri pastāvu par latviskām vērtībām, bet – nenolaižoties līdz primitīvismam, kad kultūras vērtības sāk apkarot pēc nacionālā principa. Primitīvismu paciest nevaru. To ieaudzinājusi mana māte, kas beigusi krievu skolu. Vectēvs vienmēr teica – zini, kas man ir lielākais kompliments? Kad latvieši saka – Šervinska kungs, jūs brīnišķīgi runājat krieviski. Bijām pie fotogrāfa Johansona meitas, un es pats to dzirdēju. Viņš iemācījās latviešu valodu tikai 1920. gadā, atgriežoties no Krievijas. Ģimenē līdz tam runāja krieviski un vāciski. Runāja tā, latvieši viņu par savējo uzskatīja.
Man absolūti netraucē būt vienīgajā krievu studentu korporācijā Fraternitas Arctica, jo tā ir ģimenes tradīcija. Kad es runāju tajā krievu valodā, ko vectēvs ir mācījis, daži mani korporanti, krievu puiši, brīnās – tu tik interesanti, skaisti krieviski runā. Vectēvs man vienmēr aizrādīja – klausies, kā viņš runā, pilnīgi nepareizi. Piemēram – jāsaka nevis predstavķe, bet predstavķe sebe. Tagad valoda noplicinās.
Zināt, kā bērniem mācīju krievu valodu? Nespēju ar viņiem ikdienā sarunāties krieviski, kā mans vectēvs, tāpēc vakaros vasarnīcā lasīju viņiem krieviski grāmatu Mazais lords Fauntlerojs. Vairāk par lappusi nevarējām izlasīt, jo bērni visu laiku prasīja – kas tas par vārdu? Es pacietīgi skaidroju. Pēkšņi grāmatu izdeva latviski, un mana mamma nopirka. Teicu – lai es to neredzētu! Tā vasaras laikā arī izlasījām. Māra nesen atcerējās – jā, tāpēc es runāju krieviski!
– Vai jūsos ir aizvainojums uz krieviem, uz latviešiem?
– Ohhh, mīļā sirds! Ne uz latviešiem, ne krieviem, bet uz atsevišķiem dumjiem cilvēkiem, sovjetiem vai postsovjetiem. Tas pat nav aizvainojums, jo neizpratne vai muļķība nevar aizvainot. Ir žēl un sāp. Kaut vai par to, ka kultūras vērtības tiek šķirotas pēc nacionālā principa. Es 1905. gadu uzskatu nevis par nacionālu kustību, bet par absolūtu kultūras katastrofu, boļševiku saaģitētu lumpeņu uzstāšanos, kuras rezultātā caur muižu dedzināšanu zaudējām vājprātīgi daudz vērtību. Ja vēl tagad saka – ai, ko nu baltvācu kultūra! Pasakiet, kurš latvietis zina, kas ir Elīza fon Reka? Viņai pieminekli vajag uzcelt, visa Vācija brauks skatīties! Lamājamies, ka Pētera I uzbrukumā nodedzināja Alūksni. Jā, tas bija šausmīgi! Kāpēc nestāstām, ka alūksniete Katrīna I, mūsu zemes meita, kļuva par valdnieci vienai no lielākajām impērijām? Kāpēc gribam pateikt, ka viss ir slikti, nevis lepoties, ka arī mums bija ķeizariene? Kurš atceras to, ka Aleksandrs I, pateicoties atsevišķiem Baltijas muižniekiem, jau 1819. gadā šeit atcēla dzimtbūšanu, kamēr citur – tikai 1861. gadā? Mēs visu gribam mest pār vienu kārti: šitie ir baltie bāleliņi, tie – melnie bruņinieki. Dusmojos, kad primitīva pastalu bāleliņa līmenī saka – ak vai, tas nav latviski. Esmu latviešu – vācbaltu kultūras centra Domus Rigensis priekšsēdētājs, jo man tas šķiet svarīgi. Un negribu risināt mūžīgo diskusiju par 700 verdzības gadiem. Tieši pretēji – gribu parādīt, ka visi esam vienas zemes bērni.
– Zināt atbildi uz jautājumu, kāpēc latvieši tik krampjaini bīstas zaudēt latvisko identitāti?
– Domāju, tam ir objektīvs un subjektīvs iemesls. Objektīvais – mūsu ir ļoti maz. Subjektīvais – mēs katrs neesam par savu identitāti pārliecināti. Un, ja neesam pārliecināti, tad, protams, ir bail. Un vēl – ir arī jāparāda pretspēks tam, kas nāk no ārpuses. Tāpēc neuzskatu, ka nacionāli domājoši politiķi ir kaut kas slikts. Tieši otrādi – viņi rada balansu. Mūsu centriskie politiķi baidās atzīt Otrā pasaules kara latviešu karavīru, viņš kā bijis noziedznieks un tiesājamais padomju laikā, tā palicis neatzīts šodien brīvā Latvijas valstī. Un tikai tāpēc, ka Eiropa un Amerika mūs nesapratīs. Uzskatu, ka mums jārāda savs mugurkauls. Tas, ka kāds 16. martā atļaujas stulbus izlēcienus pret latviešu karavīriem, latviešu leģionāriem, ir cūcība. Zinu krievu cilvēkus, kas teikuši, ka tā ir mūsu kopējā atceres diena. Leģionā taču nebija tikai latvieši. Manas korporācijas vīri arī tur bija. Tur, nevis Sarkanajā armijā. Šejieniešiem – krievu cilvēkiem, poļiem, citiem – ir tās pašas saknes, kas latviešiem. Tāpēc nejūtu sevī plaisu.
– Sakiet, jums nav gribējies dzīvot kādā vecās demokrātijas valstī, materiāli un ētiski sakārtotā vidē? Būtu taču vienkāršāk, vieglāk.
– Protams, labprātāk dzīvotu stabilā sabiedriskā formācijā, pētītu un restaurētu vienu vēsturisku kapsētu, kura tikusi kopta trīs četrus gadsimtus. No otras puses, šeit ir jaunatklāsmes prieks. Es dzīvoju šodien un šeit, jo uzskatu, ka manas un manas paaudzes dzīves lielākā dāvana bija trešā Atmoda, piedalīšanās Tautas frontē, Latvijas atjaunošana. Atzīšos, skolā ar skolotājām strīdējos, būs vai nebūs brīva Latvija. Saprātīgākā no viņām aizrādīja – Eižen, katrs var domāt kā grib, bet tas nekad vairs nenotiks. Es teicu – nē, man būs vismaz trīs bērni, viņus audzināšu latviskā garā un pēc paaudzes vai divām tas būs iespējams.
Šī ir mana valsts, mana zeme, es esmu to veidojis. Domāju, ka viena no svarīgākajām sajūtām, ko esmu centies ieaudzināt savos bērnos, ir piederības un lepnuma sajūta par savu tautu un valsti.
Esmu konservatīvs, un mani kaitina tas, ka tagad tiek veidota ziņotāju paaudze. Katrs kaut ko var nofilmēt un iesūtīt – šis pārgāja ielu ne tajā vietā, tas aizbrauca pēc bērna ar dienesta mašīnu. Tas ir sīki. No šāda viedokļa raugoties, priecātos, ja manas dzīves beigu periodā šeit būtu valsts, kas atbilstu vecajām demokrātijām.
– Ievērojāt, ka sarunā ne reizi neesam pieminējuši vārdu patriotisms? Pavisam drīz, 11. un 18. novembrī, patriotismu daudzinās bez apstājas un diemžēl – nereti arī bez izpratnes par tā jēgu. Godīgi sakot, nezinu, kāds ir savas valsts patriots un kas viņam jāpaveic, lai tāds būtu.
– Domāju, ka mēs par to visu laiku runājām – dziļākā būtībā patriotisms ir ģimenes saknes. Tā ir mīlestība uz savām saknēm un vietu, no kuras esi radies. Man liels prieks, ka 11. novembrī satiku dēla ģimeni pilnā sastāvā, Daugavmalā liekot svecītes. Mazdēls līdzi – gulēja groziņā. Neliegšos, no manis jau to ir pārņēmuši. Maz runājam par rīdzinieku patriotismu. Vai patriotisms ir nacionāls? Tad pasakiet, kāpēc šos gadus, kad mums bija nacionāla Rīgas vadība, pilsētā Jāņos viss bija ciet? Kāpēc bija jānāk, piedodiet, runāšu tieši, krievu pilsētas vadībai, lai Rīgā būtu Jāņi?
Manai paaudzei ar patriotisma ārējām izpausmēm ir problēmas. Patriotisma vārdā esam dzirdējuši tik daudz muļķību, ka negribas to ņemt mutē. Vācu kapu kopšanas organizācijai, ar kuru sadarbojos vairāk nekā 20 gadu, ir devīze Darbs mieram. Iebildu, kad jaunieši gribēja to iztulkot latviski un uzrakstīt uz krekliņiem. Mani bērni jautāja – tas taču arī ir darbs mieram, kas tev nepatīk? Viņi šo galīgi šķībo zemtekstu nesaprot.
– Man radies iespaids, ka latvieši ir mirušo pārcēlāja Harona tauta. Tik daudz centrējas ap atmiņām, aizgājēju pieminēšanu, kapusvētkiem. Kur, jūsuprāt, meklējams cēlonis šim fetišam?
– Es skatos citādi. Nāve un apbedīšana ir viens dzīves rita elements. Varbūt vienīgais, kuram neviens no mums garām nepaiet. Varbūt tā ir laikmeta iezīme, ka 20. gadsimtā bijis tik daudz bezjēdzīgu nāvju. Cilvēki pieraduši pie tās, arī pateicoties masu propagandas līdzekļiem. Cik nāvju vienā vakarā parāda televīzijā? Nāve pienākusi tik tuvu, ka kļuvusi bezpersoniska. Tas ir kā noraut puķi, paēst vakariņas. Jā, ir bail un negribas par to runāt. Arī man. Es kopju kapu kultūru, nevis izpētu nāves procesu.
Somijā pastāvot tāds pats kapu kults. Zināt, vācu literatūrā ir romāns, kurā meitene jaunekli uz randiņu aicina... kapsētā! Es arī ar gandrīz visām savām meitenēm esmu staigājis pa kapsētām. Man ir sajūta, ka tas turpina filozofiju par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Manuprāt, katram vajag redzēt mikrovides kārtību, izveidot sakoptu savu dzimtas dārziņa turpinājumu. Nedomāju, ka cilvēks iet uz kapiem filozofēt par dzīvi un nāvi!
Šokē anonīmo apbedījumu kustība Vācijā, tāpat tas, ko dēvēju par kapsētu industrializāciju, kad cilvēks samaksā par kapavietas uzturēšanu uz noteiktu termiņu. Pēc tam šo vietu nolīdzina un iedala par jaunu. Iespējams, tas ir fetišisms, bet manā skatījumā, ja cilvēkam ir zudusi kapavieta, tad viņa dzīves ceļš nav pabeigts. Es pieskaros vēsturei tajā brīdī, kad atnāku pie pieminekļa un izlasu, ka šajā vietā apbedīti 1240 strēlnieki. Tā nav vēstures grāmatā izlasīta abstrakcija, tas ir personiski.
