Koalīcijas veidošana izpaudās kā profānu spēles ar valsti. Koalīcija nepieņēma elementāru stabilizācijas ieteikumu no Valsts prezidenta. Koalīcija savas izdarības centrēja nevis uz valsts pārvaldi, bet iekšējām intrigām un pretrunām. Tāpēc nav ticības un nav garantiju, ka šī koalīcija spēj izveidot konkrētā situācijā rīcībspējīgu Ministru kabinetu.
Protams, par valdības rīcībspēju atbildēs koalīcija un Valdis Dombrovskis. Taču ko līdzēs plivināt vārdu atbildība tad, kad kārtējās sākotnējas bezatbildības, kārtējās ministru kandidātu izvēles saskaņā ar partiju kvotām un to feodālām interesēm dēļ lietas jau būs salaistas grīstē. Lietas, kuras jau tā nav ideālā stāvoklī, un tāpēc to vadībai nepietiek ar nozaru naudas izsitējiem valdībā un budžeta nabadzības skaidrotājiem. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri spēj šīs lietas, šīs nozares profesionāli attīstīt pēc būtības. Turklāt – beidzot nodrošināt nozaru attīstības politikas pēctecību. Starp citu, ja runāt par potenciālajiem ministriem, koalīcijas rupori ne reizi vien lietojuši vārdu profesionāls. Taču savādā kārtā šis vārds saistībā ar konkrētām jomām lietots pamatā piederības, nevis atbilstības ministra mērogam līmenī. Taču ne katrs seržants, lai arī ir karavīrs, spēj komandēt pulku. Ne katra, kas reiz dejojusi kādā pulciņā, lai arī visnotaļ kulturāla būtne un, iespējams, mākslas mīlētāja, var būt kultūras ministre. Ne katrs, kurš spējis apgādāt ar labklājīgām sinekūrām dažus savus draugus, var būt labklājības ministrs. Manā izpratnē vārds profesionāls, ja runāt par ministriem, nozīmē augstākās klases top menedžeru līmeni attiecīgajā jomā. Plus politiķa spējas skatīt un vadīt savu nozari valsts un ES kontekstā. Plus spējas noteikt un panākt pozitīvu, stabilu nozares nākotni konkrētā situācijā.
Esmu, cik tas iespējams, šo to izzinājis par koalīcijas nosauktajiem potenciālajiem ministriem. Vārdam profesionāls manā izpratnē varētu atbilst viens no tiem. Taču gan viņa, gan pārējo profesionālo kandidātu atbilstību nebūtu korekti konkrēti apcerēt bez papildu informācijas. Proti – bez šo potenciālo ministru publiska (!) skatījuma uz savu nākamo amatu.
Turklāt labākais, kas pieredzēts no iespējamās koalīcijas kopš vēlēšanām, ir politiska šizofrēnija. Tāpēc nav nekādas uzticības ne šīs koalīcijas, ne arī (šādā gaisotnē) Valda Dombrovska spējai izvēlēties adekvātus ministrus un atbildēt par tiem. Turklāt man šķiet, ka arī šoreiz ar vārdu profesionāls atkal tiek piesegta kabineta veidošana nevis no valstij vai nozarēm, bet partijām pietuvinātiem profesionāļiem.
Tāpēc, pirmkārt, uzskatu par lietderīgu pieņemt Sociālo reformu biedrības ieteikumu – nekavējoties, vēl pirms valdības apstiprināšanas, ieviest Saeimā Eiropas Parlamenta praksi uzklausīt kandidātus komisāru amatiem. Saeimai, pirms apstiprināt valdību, jāuzklausa katrs tās iespējamais ministrs.
Tāpēc, otrkārt, ar konkrētām nozarēm saistītām organizācijām, kā arī trīspusēju sarunu vedējiem (darba devējiem, arodbiedrībām), kā arī Pensionāru federācijai u.tml. jāpieprasa pārrunas ar attiecīgajiem ministru amata kandidātiem un savi slēdzieni jādara zināmi sabiedrībai.
Vislabākais, treškārt, būtu, ja iespējamie ministri paši, negaidot ne uzklausīšanu, ne pārrunas, ne valdības deklarāciju, publiski sniegtu kvalificētu savas atbilstības pamatojumu konkrētas nozares vadīšanai konkrētā laikā. Tāpat arī nominētajam Valdim Dombrovskim jāizsakās par tēmu, ko vērta viņa piedāvātā valdība, pirms tās apstiprināšanas.
Tas nav nekas īpašs un pārlieku svarīgs. Bet apstākļos, kad potenciālā koalīcija veltījusi visas pūles, lai radītu šaubas par savu un sevis nominētā premjerministra valstsspēju, manuprāt, ir nepieciešams, lai katrs no valdības locekļiem, vēl pirms ticis amatā, šādā veidā paskatās sabiedrībai acīs, dod tai iespēju sevi novērtēt un saņem šo vērtējumu.
