Ja Valda Zatlera priekšstati par akceptam piedāvātās valdības profesionalitāti (sk. delfi.lv) balstās tādā pašā spējā vērtēt cilvēkus, kā veidojot partiju, tad mums tiešām klāsies jautrāk nekā līdz šim.
Zatlers saviem labākajiem kadriem pa priekšu bīda viņu diplomus. Taču vai visi šie kadri pietiekamu laiku bijuši redzami arī valsts amatos vai vismaz valsts darbā. Un atklājušies šajos darbos vai nu kā samērā tipiski kasetes (nomenklatūras) cilvēki (D. Pavļuts, E. Rinkevičs), vai arī audzējuši valsts vīzijas savupriekšstatu puķupodā, bet ne augsnē, ko nosaka dzīvas valsts un dzīvu cilvēku reālais stāvoklis (R. Ķīlis saistībā ar SAK sniegto valsts redzējumu līdz 2030. gadam un priekšstatiem par izglītības sistēmu). Netaisos viņus ne apsaukāt, ne ar apšaubīt viņu izglītotību. Taču man nelaimējās publiski pieejamajā informācijā atrast ko tādu, kas apliecinātu viņu kreativitāti. Kādu izņēmuma uzvedību, pretestību varas bezrezultativitātei iepriekšējā tārpu laikmetā (nosacīti – izņemot R. Ķīli). Viņu rangs pārvaldes, atsevišķu jomu nomenklatūrā bija pietiekami augsts, lai profesionālā valodā teiktu: veči, pietiek taisīt kabinetos izdomātas reformas no augšas, reformējam to valsti ne tā, kā mums iegribas, bet tā, kā vajag. Tāpēc pagaidām man šķiet, ka viņu lielākā spēja bijusi spēja veidot savu (!) karjeru. Nevis pārveidot vidi, kurā šī karjera veidojas.
Pagaidām ZRP ambīcijas atgādina Jaunā laika ambīcijas tā sākotnē. Un varbūt tāpēc, ka JL ambīcijas tika paustas krietni talantīgāk, bažas par ZRP&Co politiku šķiet vēl uzbāzīgākas.
Pirmkārt, tas, ka ZRP&Co savas politekonomiskās idejas, tāpat kā savulaik JL, publiski uztur nekvalificētu frāžu līmenī (moderna industriālā politika, jauna nodarbinātības politika...), uztur itin kā gaisā, itin kā pašas par sevi, bez īstenības, no kuras šīs idejas nāksies audzēt, liecina, ka mums var būt darīšana ar kārtējo sabiedriskā līguma sociālpsiholoģiskas mitoloģizācijas posmu varas izpildījumā. Lūk, šī mitoloģizācija Hārvarda un Kembridžas diplomandiem gan var padoties lieliski. Mūsu dzīves līmeni nokonsolidēs zem grīdas, bet nākamā Dombrovska valdība daudz spožāk un pārliecinošāk runās par kādas dīvainas valsts, kurā nav cilvēku, attīstību, izeju no krīzes...
Otrkārt, potenciālās koalīcijas partijas acīmredzami nodarbina tas pats, kas nodarbināja JL un Eināru Repši – varas koncentrācija. Manuprāt, lai nostiprinātos, koalīcija lietos trikus, kas varas deķīti šā vai tā tieksies pārvilkt no Saeimas uz izpildvaru.
Treškārt, varas partijas acīmredzot turpinās būt (valsts finansēti) politiski privātuzņēmumi. Šiem politiskajiem uzņēmumiem ar valsts kabatas naudu nepietiks. Tām vajadzīgi lielāki varas resursi. Tostarp, cīnīdamās ar oligarhiem, ne ZRP, ne Vienotība ne mazākajā mērā nav iebildušas pret oligarhiju (nedaudzu varu). Pret valsts izmantošanu no politisko uzņēmumu puses kā pret ierastu un pie varas tikušos uzņēmumus aptverošu sistēmu.
Ārkārtas vēlēšanas deva iespēju pārdalīt varas resursus mūsu punduroligarhijas ietvaros. Neko vairāk. It kā nav ļaunuma bez labuma – oligarhi nu varētu veidot te kontreliti (proti – no varas neatkarīgu eliti) pēc būtības. Taču tie piesieti varai ar Temīdas zobentiņiem. Savukārt vidusslānis acīmredzot jau ir tik saspiests un atkarīgs, ka izceļas ar neprasmi veidot gan intelektuālu opozīciju varai, gan pat ar «neprasmi veidot intelektuālo atbalstu varas struktūrām» (P. Laķis). ZRP un koalīcijas tapšanas komiskās mokas tam spilgts piemērs. Taču secinājums bēdīgs – visticamāk 11. Saeima neliks nekādus būtiskus šķēršļus tālākai sabiedrības stratifikācijai, starpība starp valsti izmantojošo augšu un nabago apakšu ienākumiem palielināsies. Jo netiek uzrādīta griba mainīt varas dabu.
Ceturtkārt, spriežot pēc epitetu dāsnuma, pragmatiskas opozīcijas izmantošanas vietā arvien tiks dota priekšroka cīņas pozām. Tātad – ne uz solidāru sabiedrību, ne solidāru politiku arvien nav ko cerēt?
Piektkārt, joprojām, arī vairāk nekā divdesmit gadus pēc atmodas, turpināsies «memoriālā fāze, kad etnoss garīgi pārtiek no pagātnes atmiņām». Rupji runājot, kamēr krievi neasimilēsies, mums, latviešiem, pašiem ar sevi kā kopumam nākotnes dēļ nekas nav jādara – ne stājas, ne prāta un gara, ne valodas dēļ. Esam ideāli. Esam vareni. Proti – bīstos, ka valstij visizdevīgāko līdzsvaru starp natio un ratio šī koalīcija nodrošināt nespēs.
