Valdis Rūmnieks Aleksandra Čaka daiļrades un personības popularizēšanā izdarījis tik daudz kā neviens. 1981.gadā pēc viņa iniciatīvas iznāk vairāku autoru krājums Ceļā uz Čaku. Tas vēl šodien ir nozīmīgākais ieguldījums dzejnieka pētniecībā, īpaši jau Viļņa Eihvalda erudītās apceres Esi galotne visām lietām dēļ. 1988. gadā dienas gaismu ierauga kopā ar Mildu Grīnfeldi sarakstītā grāmata Kāpēc es esmu Čaks?. Tā veltīta dzejnieka dzīves pēdējai desmitgadei. Pateicoties V. Rūmnieka iniciatīvai, 1980. gadā sērijā Literārā mantojuma mazā bibliotēka pirmoreiz pilnā apjomā tiek nodrukāts A. Čaka kara gados sarakstītais mīlas dzejas krājums Debesu dāvana. Bet pats galvenais Valda nopelns, kas pielīdzināms varoņdarbam ne tikai literatūrzinātnē, bet visā latviešu kultūrā, ir viņa iecerētie, sastādītie, komentētie un kopā ar izdevniecību Zinātne klajā laistie Aleksandra Čaka Kopoti raksti 6 sējumos (1991-2007). Tas ir vispilnīgākais dzejnieka darbu kopojums, jo aptver praktiski visu, ko Čaks rakstījis dzejā, liroepikā, prozā, dažādu mākslas veidu kritikā, kā arī publicistikā. Šis gluži titāniskais darbs aizņem teju divdesmit gadus ne tikai tādēļ, ka grāmatu apgāds piedzīvo finansu resursu ziņā bēdīgus laikus. Bet arī tāpēc, ka Valdis Rūmnieks viens pats veic tādu pienākumu apjomu, kas, neko nepārspīlējot, salīdzināms ar vesela zinātniski pētnieciskā institūta vairāku gadu darbu. Tādējādi ir izdarīts pats svarīgākais – radīta pilnīga tekstoloģiskā bāze latviešu visu laiku spožākā dzejnieka daiļrades fundamentālai izpētei.
Apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā Valda Rūmnieka un Andreja Miglas desmit gados kopīgi sarakstītu apjomīgu romānu (789 lappuses) Čaks, kas ātri vien nostabilizējas pirktāko grāmatu saraksta augšgalā. Būtu patīkami, ja varētu konstatēt, ka šis romāns ir Valda Rūmnieka mūža darba vainagojums – jauns vārds Aleksandra Čaka personības un daiļrades pilnvērtīgā atklāsmē. Taču diemžēl šāds apgalvojums neatbilstu patiesībai. Pieļauju, ka cilvēkiem, ko saista latviešu literatūra, bet kas par Čaku īpaši nav interesējušies, lasīt garlaicīgi nebūs – stāstījuma pavediens rit raiti un ir viegli uztverams. Darbs strukturēts mazās ar numuriem apzīmētās nodaļās, kuru centrā kāds atsevišķs notikums: pamazām tiek izstāstīti visi populārākie pastāsti, leģendas un anekdotes par dzejnieku, radot priekšstatu par romānu kā savdabīgu komiksu. Nodaļas savienotas ar stilistisku paņēmienu, kas raksturīgs viduslaiku mistērijai, bet jaunākā laikā – modernisma mākslas diždarbam Mihaila Bulgakova Meistaram un Margaritai: jauna nodaļa iesākas ar to pašu vārdu, ar ko beigusies iepriekšējā. Tas, protams, no rakstītājiem prasa gan uzmanību, gan atjautību, bet mūsu gadījumā pilda ievērojami pieticīgāku funkciju (iespējams, rada priekšstatu par laika plūdumu un visu vienas biogrāfijas notikumu savstarpējo ciešo saistību) nekā šīs stilistiskās tradīcijas pirmavotā, kur tam zināma metafiziska loma, jo šādi tiek saistīti ne jau kuri katri teksti, bet gan pārejas no reliģiskajiem sižetiem uz profānajiem (un otrādi). No komiksam raksturīga vienkāršota vēstījuma ar dziļāku saturu prozas tekstā atšķiras vien nedaudzas vietas. Man, piemēram, patīk, kā autori apraksta Ziemassvētku vakaru Drabešu internātskolā, Čaka un Sudrabkalna sirsnīgās attiecības, dzejniekiem tiekoties Grēviņu dzīvoklī, kā arī tēlojumu par Čaka sāpīgajām izjūtām, kad viņu teātra kritiķu-kosmopolītu kampaņas laikā metas vajāt kolēģi – maztalantīgie skauģi.
Nenoliegšu, esmu par Čaku interesējusies īpaši, bet ne uz to pusi tik daudz cik romāna autori. Tādēļ uzskatu, ka viens no jaunā romāna būtiskākajiem trūkumiem ir tā plānais faktoloģiskā materiāla slānis. Visā darbā atradu tikai trīs man nezināmus faktus, no kuriem īstenībā būtisks ir tikai viens. Nezināju, ka Čaks publicējies ar pseidonīmu Andrejs Pelēda, ka Jānis Sudrabkalns īrējis istabu pie Valda Grēviņa, ka Čaka dzejoļu krājuma Zem cēlās zvaigznes pirmais pilnībā nodrukātais variants nav klajā laists tādēļ, ka kļuvis par upuri formālistu ķeršanas kampaņai padomju mākslā, kas iesākās pēc PSK(b)P CK iedvesmotā lēmuma par žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad, kurš vērsās pret Annu Ahmatovu un Mihailu Zoščenko. Taču, kā uzzinājām LTV raidījumā 100 g kultūras Nacionālie dārgumi, autoru rīcībā bijuši daudzi unikāli fakti, kurus tie, būdami maldīgā pārliecībā, ka «tauta nav gatava» to uztveršanai, romānā nav atklājuši. Kaut arī publiski šie fakti netika nosaukti, personiskā sarunā pēc raidījuma pārliecinājos, ka tik tiešām viņu rīcībā fakti ir. Atliek cerēt, ka tie ir dokumentāli pierādāmi, lai nenotiktu tā, kā noticis ar vienīgo īsto romāna sensāciju: izvairīgo, bet nepārprotamo apgalvojumu, ka Čaks pirms 1922. gada atgriešanās no Padomju Krievijas neatkarīgajā Latvijā kā Komunistiskās partijas biedrs devis solījumu «biedriem» spiegot padomju režīma labā. Šādu ar Čaka roku rakstītu dokumentu, respektīvi, solījumu vai tā kopiju autori savām acīm nav redzējuši, viņi paļāvušies uz Saranskas žurnālista Maksima Osovska atsūtītu tekstu, ko tas it kā pārrakstījis no oriģināla, lai gan jebkāda oficiāla apstiprinājuma, ka noraksts atbilst oriģinālam, nav. Tiesā šāds «pierādījums» nevarētu kalpot par argumentu. Bet vai literatūrā – var? Nedomāju.
Nav daudz ko kavēties pie tām romāna vietām, kur autorus neapšaubāmi pievīlusi gaume. Par abām erotiskus notikumus skarošajām epizodēm, kas uzrakstītas, savienojot pornogrāfiskās literatūras tradīciju ar patētisku sentimentālismu, jau pietiekami (diemžēl – pelnīti) iztrakojies tviteris. Tāpat par labu stilu neliecina romānā vairāk nekā divsimt reizes lietotais velna vārds: čortojas ne tikai Čaks un visi viņa ģimenes locekļi, bet pa kārtai vai visi romāna lappusēs satiktie latviešu rakstnieki. (Piemēram tikai daži varianti: Pie velna! Velns viņu zina! Pat velns kāju var nolauzt! Kaut velns par stenderi paliek! Velns lai parauj! Velns ar ārā! Pats velns nevar tikt gudrs! Mēs ne velnam nederam! Kāds velns viņu dzina! Velns rāvis visas sievietes!) Nezinu arī , vai tik lielu vietu tekstā vajadzēja atvēlēt Valda Rūmnieka vecāku dzīves pašmērķīgam aprakstam, ieskaitot nepareizā kurzemnieku dialektā runājošo vecomāti. Toties diezgan droši zinu, ka iecerēto mērķi nesasniedz lorda un vikonta, alias Bairona un Vijona diskusija par Čaku pasaules krogā, vērojot tā zemes gaitas.
Bet, protams, nesalīdzināmi nozīmīgāks par šiem romāna trūkumiem, kurus būtu varējis novērst profesionāls grāmatas redaktors, ir V.Rūmnieka un A.Miglas radītais dzejnieka tēls. Tas, nevar noliegt, izdevies konsekvents. Mūsu priekšā ir prasmīgi uzgleznots un izteiksmīgs muļļas jeb mūlāpa tēls. Viņš nemitīgi sarkst, svīst un slauka sviedrus. Stostās, klūp un krīt, tenterē, skrien virsū dažādiem priekšmetiem. Ir korpulents un agrīns plikpauris. Dusmojas uz saviem vecākiem par katru taisnīgu aizrādījumu. Mīl brangi paēst un garšīgi iedzert. Nesaprot, ko sievietes no viņa varētu gribēt, kad glaužas klāt vai uzmet kautrus ilgstošus skatienus. Ir bailīgs līdz nesamaņai, viņam rādās izsekotāji un spiegi. Viņa nevīrišķīgo būtību paradoksālā kārtā vairo pat vārds Saša, kādā viņu uzrunā ne tikai tuvinieki un laikabiedri, bet arī abi autori. Tik koncentrēts nepatīkamu īpašību kopojums var likties pat šokējošs, bet pilnīgi iespējams, ka tas ir patiess un visai atbilstošs vēsturiskajam prototipam. Un šādā aspektā minētais portrets vērtējams kā sasniegums.
Taču te tūlīt jāraksta arī trekns «bet». Jo stindzinoši vienkāršots ir autoru priekšstats par radīšanas procesu: Sašu apņem zaļa gaisma un viņš rada vienu ģeniālu dzejoli pēc otra, kas dāsni citēti grāmatas lappusēs. Vai: Saša tiek pieaicināts kārtot materiālus par strēlniekiem, līdz nodomā, eh, būtu labi kaut ko par to sacerēt. Top Mūžības skartie...
Tāpat nekādu kritiku neiztur autoru sadzīviska līmeņa skaidrojumi par principiālām, katru latviešu literatūras interesentu aktuāli nodarbinošām problēmām, piemēram, kādēļ Čaks, kura daiļradē latviskais gars piedzīvo pasaules līmeņa izpausmi, pēckara gados saraksta tik daudzus padomju režīmu un Staļinu nožēlojamā līmenī apdziedošus peršojumus. A.Migla un V.Rūmnieks «skaidro»: A.Čaks vienmēr, arī tolaik, vēlējās pierādīt, ka spēj izdarīt visu, ko no viņa prasa... Pamazām ielasoties romānā, rodas iespaids, ka šo vienkāršoto risinājumu cēlonis nav tikai autoru nepietiekamā analītiskā kapacitāte, bet arī viņiem piemītošā temperamenta jautājums, kas necieš konfliktus, pretrunas, visu grib samierināt un izlīdzināt.
Bet kopumā – paldies Valdim Rūmniekam un Andrejam Miglam par atgādinājumu, cik īstenībā interesants un noslēpumains apceres objekts ir Aleksandrs Čaks.
