Jaunais Rīgas teātris dalās ar noslēpumiem
Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) martā jāatgriežas savās vēsturiskajās telpās Lāčplēša ielā 25 kaut ar tādu atrunu, ka nav tur nekādu vēsturisko telpu, jo “paša nama praktiski vairs nav; tā vietā ir uzcelts cits”. Tā, lūk, apliecina cilvēks, kuram liktenis piešķīris tiesības to visu zināt, viņa paša vārdus citējot, “no pirmavotiem”. Tas ir JTR aktieris Gundars Āboliņš, kurš savas aktiera gaitas 1976. gadā sācis Lāčplēša 25. namā, kad tur atradās Dailes teātris. Nākamajā gadā Dailes teātris no Lāčplēša ielas pārvācās uz toreiz Ļeņina, tagad Brīvības ielu, bet Lāčplēša ielā 25 no Lāčplēša ielas 37 ievācās Jaunatnes teātris ar G. Āboliņa tēvu aktieri un māti aktrisi. Te, lūk, uzķerts viens stars no staru kūļa, ko JRT tagad raida publikai stāstu un bilžu veidā grāmatā “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās".
Kā sākums nepārvērtās par galu
Grāmatas nosaukumā atkārtots nosaukums izrādei, kuras pirmizrāde notikusi 1993. gada 20. janvārī. “Jaunā Rīgas teātra sākums ir tieši tur,” grāmatā apliecina viens no tās līdzautoriem, toreiz izrādes režisors, tagad JTR mākslinieciskais vadītājs, tajā skaitā lielākās JRT iestudējumu daļas režisors Alvis Hermanis. Tādā veidā A. Hermanis atkārto atzinumu, kas plaši zināms šaurā lokā. Tur taču to vien dara, kā pārlasa teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas konstatāciju avīzes “Literatūra un Māksla” 1994. gada 4. marta numurā, ka “daudziem vēl spilgtā atmiņā ir A. Hermaņa un A. Reinfelda kopdarbs uzvedumā “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”, ar kuru pirms gada sākās Jaunais Rīgas teātris”.
G. Zeltiņas vārdi rakstīti un publicēti brīdī, kad nekādi nebija iespējams ne paredzēt, ne garantēt JRT vēlākos panākumus un tagadējo statusu. Toreizējā nosauktā izrāde tikpat labi kā JRT sākums derēja arī par JRT sākumu un galu vienlaicīgi. “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” kļuva par firmas zīmi vēl vairākām izrādēm, kuras A. Hermanis iestudēja JRT, taču šī zīme varēja izrādīties par mironim uzlipinātu plāksteri: “Pēc piecu gadu pastāvēšanas teātris Lāčplēša ielā atkal bija krīzē,” atzīst A. Hermanis, lai gan “pa šiem pieciem gadiem man bija radusies sava publika” un “tādu cilvēku Rīgā, izrādās, bija daudz". Turklāt “diezgan agri - jau kopš 1994. gada - manas izrādes tika aicinātas uz nozīmīgiem ārzemju teātru festivāliem un pret mani sāka izturēties nopietni”. No otras puses, “brīvība, kuru [JRT mākslinieciskais vadītājs] Juris [Rijnieks] visiem piedāvāja, arvien biežāk sāka izskatīties pēc haosa". “Izskanēja pat versija, ka Rīgā tomēr ir viens teātris par daudz un šo vienu varētu likvidēt pavisam. Viena banka jau aplinkus interesējās par mājas iegādi. Es tobrīd privātu iemeslu dēļ biju pārvācies uz pastāvīgu dzīvi Tallinā... un faktiski taisījos kļūt par igauņu režisoru.”
Ak, kā nepaveicās igauņiem, ka kaut salīdzinoši neilgu laiku no 1996. gada 12. augusta līdz 1997. gada 20. jūnijam par Latvijas kultūras ministru strādāja Rihards Pīks. Viņš kā kādreizējais kinooperators pazina A. Hermani kā aktieri no kopīga darba Rīgas kinostudijā. Viņš atsauca A. Hermani uz Rīgu, kur “saruna nebija gara, bet konkrēta. (...) Tai pat dienā biju liecinieks, kā JRT administrācijas birojā ar viesuli ieradās Kultūras ministrijas grāmatvežu komanda septiņu cilvēku sastāvā, uz vietas veica auditu un pārņēma teātra dokumentāciju. Tas izskatījās kā filmās. Formāli es tiku iecelts par jaunā Rīgas teātra direktoru.”
Jāprot taisīt bagātība no grabažām
Valsts ieguldījums teātrī bija gandrīz simts gadus veca ēka apšaubāmā tehniskajā stāvoklī, kura dēļ ēkai tika noteikti, bet tad atkal atcelti ekspluatācijas ierobežojumi, par kuriem JRT vēsturei veltītajā grāmatā atgādina G. Āboliņš.
Savukārt Vilis Daudziņš uzskaita valsts atstātā mantojuma kustamo daļu: “Ļodzīgos plauktos bija sakrautas koka zobenu grēdas. Finiera vairogi un neskaitāmas papjē-mašē bruņucepures. Visa šī saimniecība šeit acīmredzot atradās kopš Smiļģa dižo iestudējumu laikiem. Visvairāk man patika grozs ar mākslīgiem desu luņķiem. (...) Stūrī bija saliktas koka šautenes, automāti, salauzti makšķerkāti. Uz naglas karājās kāds pārītis bronzas krāsā krāsotu karaļu kroņu,” un te pārrakstītais tikai daļa no teātra mantības, kas iekritusi acīs V. Daudziņam un arī citiem grāmatas līdzautoriem.
Ļoti daudziem tas liktos pašsaprotami, ja teātris atlicinātu naudu visu šo krāmu vešanai uz Getliņu izgāztuvi, bet A. Hermanis izsludinājis sacensību par lētākajām dekorācijām jauniestudējumiem ar vecām dekorācijām, kuru bilances vērtība nulle. Par uzvarētāju 1997. gadā atzīts V. Daudziņa darinājums izrādei “Tims Tālers jeb pārdotie smiekli” ar vecu dekorāciju pārkrāsošanu par 24 latiem, par ko briesmīgi sašutis bijis viņa kolēģis Andis Strods, kura dekorācijas izrādei “Sarkangalvīte un vilks" esot izmaksājušas tikai piecīti, ja neskaita to, ka Sarkangalvīte Sandra Kļaviņa pati sev šuvusi kleitu un V. Daudziņš kā juvelieris pēc savas pirmās profesijas taisījis Vilkam Mārim Liniņam uzliekamus metāla zobus. Vēl citviet Andris Keišs izkonkurē viņus abus ar apgalvojumu, ka izrādi “Mans nabaga Marats” uztaisījuši par diviem latiem, cik 1997. gadā maksājusi krasa vecu dekorāciju pārkrāsošanai. Teātris ar šo izrādi pelnījis naudu 14 gadus līdz laikam, kad aktieru vecums vairs nav bijis nekādi saskaņojams ar lugas sižetam atbilstošo varoņu vecumu.
Tā, lūk, taisītas izrādes A. Hermaņa teātra vadīšanas laika pirmajos gados, kad, atgriežoties pie viņa sagatavotā pārskata, “Rīgā runāja, ka JRT ir teātris intelektuāliem snobiem. Iet uz JRT uzrādēn... ir tikai tāda izradīšanās. Mēs šo leģendu nekādi necentāmies apkarot. (...) Jo patiešām bijām snobi” “pretstatā dominējošajam teātrim, kuru skatīties brauca autobusi no laukiem". Par JRT snobismu tomēr var domāt dažādi kopš tā laika, kad līdz ar 2002. gada izrādi “Revidents” uz Lācpēša ielas paradījušies pirmie autobusi ar skatītājiem no visas Latvijas.
Sapīšanās un izpīšanās no labiem lēmumiem
JRT uzdevās noturēties tik ilgi, kamēr “JTR publika bija kļuvusi ietekmīga. Tā izradījās tieši tā pati Rīgas sabiedrības daļa, kura pieņem lēmumus savās darba vietās,” norāda A. Hermanis. Šie cilvēki reaģēja gan uz to, ko viņi redzēja ar savām acīm (sajuta ar visām maņām) un ko zināja par JRT starptautiskajiem panākumiem. Ēnas puse šādai prasmei noturēties un taisīt izrādes no naudas ziņā nekā bija apmetuma gabali, kas krita no teātra ēkas Lāčplēša ielā 25 uz garāmgājējiem.
Ticēsim, ka beigas labas un viss tāpēc labs, lai gan notikumi ap JRT ēkas atjaunošanu visai kompromitējoši tiem, kuri uzskata sevi par valsts un tautas likteņu lēmējiem. Izlēma viņi jau 2013. gadā, ka JRT nepieciešams remonts, bet sapinās savos lēmumos līdz pat 2018. gadam. Ak, gribējās iepīt kaut ēkas atjaunošanas sākumu valsts simtgades sasniegumu vainagā, taču notikumi aizgāja pa iebrauktām sliedēm, kad labie lēmumi par sevi un reālā dzīve - par sevi. JRT atgriešanās Lāčplēša ielā no pagaidu telpām Miera ielā tika solīta 2020. gada beigās, pēc tam 2022. gada beigās, 2023. gada sākumā, 2023. gada beigās un tagad 2024. gada sākumā, kad šķiet, ka martā teātris tiešām atvērs priekškaru pirmajai izrādei uz atjaunotās skatuves un vēl vairākām skatuvēm kvartālā, kas atdots JRT.
Teātra ēkas apjoms dubultots, apvienojot vairākas ēkas, tajā skaitā uzveidojot starp tām pazemē gremdētas un gaisā pakārtas pārejas. Teātris strādās uz trijām skatuvēm, kas aprīkotas ar līdz šim Latvijā nepieejamām telpas transformācijas un gaismas un skaņu efektu radīšanas iespējām. Vēl bez trijām izrāžu zālēm būs arī mēģinājumu zāles ar skatuvēm izrāžu zāļu apjomā, lai mēģinājumi uz tām varētu notikt reālajās dekorācijās, neietekmējot izrāžu grafiku uz īstajām skatuvēm. Daudz darīts arī skatītāju labsajūtai, gatavojot viņiem ne tikai izrāžu zāles, bet arī pastaigu telpas ar skatu uz pilsētu un pieeju ēdieniem un dzērieniem. JRT atjaunoto ēku komplekss ir vairāk nekā simts gadu laikā šajā vietā uzkrāto būvniecības paņēmienu, interjeru veidošanas un telpu funkcionalitātes saglabāšanas un eksponēšanas etalons. Ir iemesls apmeklēt JRT arī tāpēc, lai sajustu, cik svaigi smaržo vairāk nekā 32,4 miljoni ēku kompleksā ieguldītie eiro.
Lai greznums pievelk, bet neapžilbina
Ja lūkojamies uz situāciju, kāda tā ir tieši pašlaik, kamēr teātris strādā joprojām pagaidu telpās Miera ielā, tad jāatkārto Kaspara Znotiņa spriedums par šo telpu iekārtojumu novēlota pagājuša gadsimta 90. gadu “eiroremonta” stilā. Proti, ka “teātris dīvainā veidā ieguva no šīm bezpersoniskajām telpām - skatītājs ierodas Tabakas fabrikā un viņa uzmanība nekur lieki neaizķeras, viņš drīz vien nokļūst skatītāju zālē un visa viņa uzmanība tiek veltīta izrādei”.
Tomēr komēta nāk - JRT atgriežas sava spožuma maksimumā, kas noteikti pievilks teātrim arī tādus cilvēkus, kuri tur iepriekš nav savu kāju spēruši. Daudz ko no tādējādi garām palaistā iespējams atgūt ar grāmatu “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”, kurā ar savām versijām par piedzīvoto dalās A. Hermanis, aktieri Elita Kļaviņa, K. Znotiņš, Guna Zariņa, G. Āboliņš, V. Daudziņš, Baiba Broka, A. Keišs un Sandra Kļaviņa, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite. Tikpat daudz laika kā lasīšana varētu aizņemt 133 rūpīgi aprakstīto fotoattēlu pētīšana. Grāmatas dizainu veidojusi māksliniece Kristīne Jurjāne.
Paļausimies uz teātri, ka tas no pārbagātības izgrozīsies vēl veiksmīgāk, nekā izgrozījās no trūkuma, kādā tas dzima un auga. Piemēram, G. Zariņas vārdiem runājot, “ceru, ka jaunajā Jaunajā Rīgas teātrī griesti būs augstāki un lidot būs viegli! Varbūt jāizdomā izrāde par Ikaru? Vai par putniem, kas lidinās debesīs, par tādiem putniem, kas nenolaižas nevienu brīdi uz zemes.”
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
