Sāksim ar makšķerniekiem. Taču negribētos tik ļoti sašaurināt - teiksim - ledus pastaigu mīļotājiem. Manā iepriekšējā darba vietā no kabineta loga pavērās skaists skats uz Lielupi un ziemas periodā (ledus laikā) to papildināja kaislīgie makšķernieki. Tā jau nekas, taču nereti, viņi tur bija arī tad, kad vairāk ir redzams ūdens nekā ledus, tā teikt - ja redzi pirmos "bļitkotājus", tad drīz būs ledus. Goda vārds - tas teiciens nav cēlies tāpat vien! Es negribu noliegt viņu "profesionālās" spējas novērtēt ledus biezumu, taču nereti mana sirds sastinga viņus vērojot.
Tāpat ledus uz upēm vilina arī bērnus un jauniešus. Tam nespēj pretoties arī pieaugušie, kuriem ar zemledus makšķerēšanas priekiem nav nekāda sakara. Dažu dienu laikā neapdomīga kāpšana uz ledus Latvijā prasījusi jau sešu cilvēku dzīvības. Manuprāt, tā ir briesmīga nāve. Tad kāpēc mūs tik ļoti tas ledus vilina? Mans brālis bērnībā mēdza aizrauties ar ledus dauzīšanu grāvjos. Slapji zābaki bija ikdiena. Kāpēc ledus laušana ir tik aizraujoša? Adrenalīns? Iespējams tas viss kopā rada kaut kādu īpašu savienojumu, kas liek atkal un atkal ļauties ledus bīstamajam valdzinājumam. Man gan gribas kliegt - lūdzu, lūdzu, neļaujieties!
Katram gadījumam, lūk, Valsts ugunsdzēsības un glābēju ieteikumi, ko darīt, ja tomēr esi ielūzis ledū:
- saglabāt mieru!
- turēt galvu virs ūdens - var galvu mazliet atmest atpakaļ;
- nevajag haotiski kustēties, zaudējot spēkus, tā vietā vienmērīgi kustināt
- kājas, it kā griežot velosipēda pedāļus;
- elpot pēc iespējas lēnāk un dziļāk;
- ja iespējams skaļāk saukt palīgā;
- ja soma vai smags mētelis velk Jūs uz leju, var mēģināt noņemt tos;
- ledus ir plāns vietā, kur Jūs ielūzāt, bet tā vietā, kur Jūs stāvējāt pirms iekritāt, jābūt noturīgākam;
- pagriezties ar seju uz to vietu, no kurienes Jūs atnācāt un nolikt rokas uz ledu, izstiept rokas cik iespējams tālāk. Mēģināt uzgulties uz ledus malas ar krūtīm un mēģināt izstumt sevi no ūdens;
- nevajag uzreiz celties kājās, labāk ritināties prom no bīstamās vietas;
- rāpot uz krastu pa to pašu ceļu, pa kuru atnācāt;
- tiekot krastā neapstāties, bet doties uz tuvāko silto vietu skrienot.
Kāpēc bojāti zābaki? Tāpēc, ka ledus man asociējas arī ar slidenām ielām un tas noved pie to kaisīšanas. Jau gadiem mani ziemas zābaki cieš no sāls un smilts maisījuma, ko lielākoties izmanto ielu kaisīšanai. Cik gadu jau pagājis, bet neko labāku neesam atraduši?
Pirms 10! gadiem pusgadu mācījos Zviedrijā. Divi mēneši bija ziemas un ziniet ko - neviena sāls izēsta zābaka! Un tas bija pirms 10 gadiem! Tur kur dzīvoju es - Sundsvālē - viņi izmantoja granulas (precīzi gan nosaukt nevarēšu), kuras novērsa slīdamību. Pavasarī, nokūstot sniegam, tās tika saslaucītas un viss. Nekādu bojātu zābaku. Protams, pieļauju, ka ir daudz aspektu, kāpēc tādas nevar izmantot pie mums. Taču mums joprojām ir sāls un smilts, bet zābaki pagalam.
Kamēr turam īkšķus vai paši cenšamies izdomāt labāku alternatīvu, var pamēģināt paša spēkiem padarīt savus apavus mazāk uzņēmīgus pret slīdēšanu.
Sniega daudzviet vēl nav, taču sals ir klāt un līdz ar to arī tā "prieki un bēdas". Man gan gribas visus aicināt būt uzmanīgiem - ledus ir valdzinošs, taču ārkārtīgi bīstams. To der ielāgot gan pie upes, gan uz ielas.
Komentē