Soctīklos esmu pamanījusi ierakstus, kuros cilvēki vīpsnā par tiem, kuri jau izkāruši Ziemassvētku gaismas pie mājām, vai, pasarg dies - jau izrotājuši pie mājas augošo egli. Arī es, pastaigājoties pa Jūrmalu, jau pamanīju pirmās gaismu virtenes. Un man itin nemaz negribējās vīpsnāt.
Man ir bijuši vairāki brīži, kad sev noteicu "pieklājīgo" laiku, lai sāktu rotāt māju un gatavoties Ziemassvētku laikam. Vispirms tas bija 1. decembris, neatkarīgi no tā, kad ir pirmā Advente. Pirmajā decembra dienā man mājās "uzsprāga" Ziemassvētku rotājumi - tie sarindojās uz palodzēm, iekārtojās plauktos, nokarājās no aizkaru stangām.
Tad to sajūtu man sagribējās ātrāk un "noturējos" līdz 18. novembrim, bet pēc tam gan - lai sāk mirgot lampiņas, skanēt klasiskās Ziemassvētku melodijas un biežāk iedegties sveces. Rekordu sasniedzu pagājušajā gadā, kad darba uzdevumā devos uz tirdzniecības centru "Stockman", kur jau oktobrī bija izveidots Ziemassvētku stends un Baibas Prindules-Rences vadīto meistarklasi svētku svečtura radīšanai.
Kad šogad atzinos kolēģei, ka jau klausos Ziemassvētku dziesmas, viņa loģiski pajautāja, vai man līdz svētku kulminācijai decembra nogalē šis viss nebūs apnicis. Iespējams. Bet, kad tad ir jāsāk domāt par Ziemassvētkiem?
Pasaulslavenā dziedātāja Meraija Kerija šogad aicināja visus jau nākamajā dienā pēc Halovīna nodoties Ziemassvētku gaidīšanai. Latvijā tas, protams, ir daudz par agru. Pirmkārt - mums novembris tomēr ir ļoti īpašs mēnesis. Tas ir MŪSU - LATVIJAS mēnesis un tādam tam arī jābūt. Negribas to "piesārņot" ar sniega bumbām. Bet pēc 18. novembra... Tad gan - nedomāju, ka ļoti jāciešas līdz Adventei, lai jau sāktu ļauties Ziemassvētku sajūtai!
Tieši "sajūta" ir šo svētku atslēgas vārds. Šķiet nevieni svētki (labi, Latvijas svētki arī ir sajūtu svētki - tikai nedaudz citādāku) nav tik piepildīti ar šo maģisko vārdu. Un es nedomāju veikalu spīguļus, Kerijas "All I Want For Christmas is You" vai amerikāņu "Hallmark" filmas. Nē. Es domāju ģimeni, siltumu un sentimentu. Pat ne tradicionālās labdarības un atcerēšanos par baznīcas koncertiem. Es domāju - kopābūšanu. Mājas. Bērnībā es no sirds ticēju, ka šajā laikā notiek brīnumi. Īsti brīnumi. Es centos tos saskatīt aiz loga, tumšajā vectēva istabā, kur spīdēja vien krāsaini Ziemassvētku lukturīši. Es centos tos atrast miltu mākonī, cepot pīrāgus un aiz krāsns. Ko es meklēju? Es nezinu, bet tas bija absolūtā sajūtu līmenī un tieši to šobrīd es vēlos, klausoties šo svētku dziesmas - atrast tos brīnumus, īpaši laikā, kad aiz loga ir pelēks, visus nomāc Covid-19 ēna, aug stress un neiecietība. Kad pat optimistiskākie no mums sajūt nomācības ēnu, varbūt ir īstais laiks "pieklājīgai" Ziemassvētku gaidīšanai?
Kad ir pieklājīgi sākt gatavoties Ziemassvētkiem? Sākt klausīties atbilstošu mūziku un izrotāt māju? Kad to darāt jūs?
Komentē