Laima Stepiņa daudzus gadus strādāja Natālijas Draudziņas vidusskolā Rīgā par latviešu valodas skolotāju. Šogad pirmo gadu ir pensijā, taču kolēģi skolotāju uzaicināja pievienoties Skolotāju dienas svinībām. Stepiņa stāsta, ka autobusa ekskursijā devās 31 pedagogs un šoferis.
Maršruts veda uz Maizes māju Priekuļu novadā. Ar jauno vīrusu inficējās arī Maizes mājas divas darbinieces, kuras skolotājus uzņēma. Tikai daži pedagogi no šī “Covid autobusa” nesaslima. Tālāk inficētie aplipināja citus skolā, arī skolēnus, kuri vīrusu aiznesa uz mājām. Kāds ir kopējais ar Natālijas Draudziņas vidusskolu saistīto inficēto skaits, epidemiologi neņemas spriest, bet zināms, ka saslima 148 skolas darbinieki un skolēni.
Skolotāja Stepiņa skolas kolektīva vārdā atvainojās: "Man tiešām jāsaka, es visu vārdā lūdzu piedošanu, ka mēs kādus esam aplipinājuši, bet mēs neviens nejutāmies ne slimi, ne ko, pasākums viss ārā, mēs arī nezinām, kurš no kura."
Kad skolā parādījās pirmie saslimušie, sākās izmeklēšana un pie Stepiņas atbrauca Covid-19 testa veicēji. Rezultāts bija pozitīvs. Pašai slimība attīstījās pakāpeniski. Sākumā viss bija viegli, vispirms parādījās temperatūra 37,5 grādi. Neliels klepus. Vienu nakti piezagās stipras kaulu un muskuļu sāpes. Temperatūra kāpa un krita. Slimnieci visu laiku uzpasēja “ātrie”, deva padomus.
Stepiņa stāstīja, kā jutās Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) uzraudzībā: “Un meitene man saka: es neesmu ārste, bet man liekas, ka jums jābrauc uz slimnīcu. Es netiku atstāta nevienu brīdi tāda pamesta. Bet es esmu viena un man pašai ir jāizlemj. Man jāsaka visiem par brīdinājumu - es gandrīz par vēlu izlēmu braukt. Sapratu, ka jāmeklē palīdzība, es biju pilnīgi bezspēcīga, es nevarēju rokas pacilāt, es nevarēju acis attaisīt. ” Ātrās neatliekamās palīdzības mediķi secināja, ka Stepiņai ir plaušu karsonis. Viņu aizveda uz Infektoloģijas centru Rīgā. Mediķu mašīnā teju ienesta, bet līdz palātai aizvesta ratiņkrēslā. Slimnīcā nonāca vēl trīs skolotājas kolēģes.
Slimnīcā Stepiņu ārstēja ar antibiotikām un visu laiku deva skābekli, jo tas asinīs kritās. Viņa bija nodaļas palātā, kurā skābeklis nāca no “vada”. Uzliec masku un elpo. 30 minūtes elpo, tad atpūta. Citiem palātā pie gultas skābekļa “vada” nebija, to atnesa balonos. Mediķi visu laiku uzmanīja, vai slimnieki elpo skābekli. Stepiņa juta arī ārstu bažas: “Ne tikai par ārstēšanu, bet attieksmi. Tie baiļu skatieni, kādas mēs esam no rīta. Un, kad mēs sakām, ka ir labāk, tad viņas sāk smaidīt, pamazām sāka ar mums jokoties. Nemitīga uzraudzība, - skābekli elpojiet, jūs saprotat, ka skābeklis jums ir dzīvības eliksīrs,” stāstīja skolotāja.
Par spīti ārstu uztraukumam, Stepiņa domā, ka slimnīca bija sagatavojusies lielajam pacientu pieplūdumam. Infektoloģijas centrs ir viena no slimnīcām, kas pārvērsta tikai par Covid-19 slimnīcu. Rīgā otrs tāds ir Tuberkulozes un plaušu slimību centrs.
Skolotāja pārliecinājusies, ka mediķu darbs Covid-19 laikā patiešām ir ārkārtīgi grūts. Brilles aizsvīst, dubulti cimdi, speciāli zābaki, priekšauts. Ja veica kādu manipulāciju, tad arī pacientiem bija jāvelk sejas maska, ko katru dienu izsniedza jaunu.
Kopumā Stepiņa slimnīca nogulēja 12 dienas. Ārstēšanās kurss bija beidzies, tomēr viņas statuss aizvien bija „Covid-19 pozitīva”. Mediķi ļāva doties mājās un nodeva ģimenes ārsta uzraudzībā. Mājās Iecavā viņu nogādāja ar speciālu transportu, kuru noorganizēja pašvaldība.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
aquaman2
Šodien, 18:19
